local-stats-pixel

Cīņa #122

 255  0

JA IR PAREIZRAKSTĪBAS KĻŪDAS, TAS NOTEIKTI IR NO NOGURUMA. SEN NEBIJU TIK DAUDZ VIENĀ DIENĀ UZRAKSTĪJUSI. LAI JAUKA LASĪŠANA!

Braiens nāca soli aiz manis. Viņš aizvēra smagos metāla vārtus tikai mazliet pagrūžot, pārējo izdarīja mehānismi. Viņš ir narkotiku dīleris? Banku aplaupītājs? Kā viņš to var atļauties?

-Es vēl neesmu atvedis savas mantas, kas ir dzīvoklī,- viņš teica, kad uzkāpām pa betona kāpnēm, kurus ieskāva dzīvības koki. Koka un stikla durvis viņš man atvēra. –Jūties kā mājās.

Manam skatienam pavērās plaša telpa ar gaišbrūnu paklāju un krēmkrāsas sienām, griezti bija tumša koka. No mājas ieejas varēja redzēt stikla sienu, kas veda uz pagalmu ar nelielu golfa laukumu un baseinu, bet centrā pretī durvīm stalti stāvēja melns flīģelis.

-Es nezināju, ka tu spēlē,- klusi teicu, kamēr viņš man stāvēja aiz muguras un gaidīja.

-Man vēl ir daudz, ko mācīties,- viņš sacīja, nokāpjot man līdzās pie trepēm. Man bija neērti staigāt savās nobružātajās converse kedās pa tik tīru un glītu paklāju. –Es tev izrādīšu pirmo stāvu,- Braiens satvēra mani aiz vidukļa un nedaudz pavilka uz labo pusi. –Te ir virtuve, pirms tam, šīs nelielās durvis, ved uz kambari,- vīrietis apstājās pie robežas, kur paklājs sastopas ar flīzēm. Visa grīda bija kā šaha laukums ar melnām un baltām flīzēm, lielākā daļa skapīšu bija melni ar baltām detaļām. Plašais logs pavēra skatu uz pagalmu ar dārzu. –Tālāk ir ēdamistaba,- viņš mani viegli pastūma uz priekšu gar leti. Tur bija arka, caur kuru nedaudz varēja redzēt tumšu galdu un krēslus. Visa telpa bija maigā tonī, māju pildīja minimālisms. Cauri nākamajai arkai varēja redzēt to pašu flīģeli. Es pagriezos pret vīrieti, kas smaidīja. Teju aizmirsu nākšanas iemeslu. Kamēr skatījos viņam acīs, vīrietis liecās man tuvāk, lai saņemtu skūpstu, taču es paspēju atrauties.

-Es joprojām dusmojos,- sacīju. Viņš padevies nopūtās.

-Tu kaut ko vēlies iedzert?

-Pietiks ar glāzi sulas, ja tev ir,- sakrustoju rokas zem krūtīm.

-Darīšu, ko varēšu, gaidi dzīvojamajā istabā,- viņš pazuda virtuvē.

-Bet..- gribēju uzsaukt un pajautāt, kur ir dzīvojamā istaba, bet pārdomāju un iegāju telpā, kur ir flīģelis. Skatienam bija apslēpta liela istabas puse, kur viens otram pretī stāvēja divi balti ādas dīvāni, vienā pusē kamīns un virs tā – televizors. Apsēdos uz viena no dīvāniem un paņēmu rokās avīzi, kas nevīžīgi bija nomesta uz starp dīvāniem esošā kafijas galdiņa. Uzreiz arī nāca Braiens.

-Man ir tikai apelsīnu sula, ceru, ka tā derēs,- viņš pastiepa man pretī glāzi.

-Tāpat kā tev ir tikai vīna glāzes?- gribēju iesmieties, bet ieturēju savu lomu. Braiens apsēdās mazliet par tuvu man, tāpēc es pabīdījos tālāk, lai gan vietas nebija pārāk daudz, jau tāpat biju ieņēmusi vietu dīvāna malā.

-Es tev teicu, ka neesmu vēl kārtīgi ievācies,- vīrietis paraustīja plecus, padzērās un nolika glāzi uz stikla galdiņa, kas viegli nošķindēja.

-Ko šeit darīja Džozefs?- ķēros pie lietas.

-Viņš bija atbraucis, lai...

-Lai?

-Nu, es viņam izstāstīju par tevi, jau sen. Ka tu man esi iekritusi sirdī un tā.

-Pirms mēs pavadījām kopā nakti?- biju apjukusi. Tik labi draugi un es viņu nekad nebiju redzējusi. Tas man likās savādi.

-Jā. Mēs pāris mēnešus sēdējām vienā kamerā,- tas izskanēja skaļi. Viņš to atklāja. Es apstulbu un iedzēru sulu. –Es divus trīs gadus biju cietumā, mani izlaida pirms laika par labu uzvedību. Džozefs...

-Mans jaunais sporta skolotājs ir cietumnieks?- es apstulbu. Tad sapratu, ka reaģēju nepareizi.

-Tev Ītans par mani jau bija pastāstījis?

-Nē. Es izspriedu pati,- nopūtos. –Par ko?

-Kas par ko?

-Par ko tu sēdēji?- atkārtoju. Nezināju, vai mani biedēja doma par to, ka esmu iemīlējusies cilvēkā, kas sēdējis cietumā un nu nodarbojas ar sazin kādu biznesu un traki labi pelna.

-Līdzdalību slepkavībā, taču...

-Tā bija nepamatota apsūdzība,- pabeidzu viņa teikumu.

-Tieši tā. Cilvēks, kas nogalināja to cilvēku, uzreiz pēc slepkavības zvanīja man, es tonakt biju stipri dzēris, neviens neredzēja, ka aizbraucu mājās, mani uzskatīja par līdzdalībnieku, ka pēc bāra braucu palīdzēt savākt līķi, kaut gan nebiju spējīgs pat līdz savai gultai nokļūt, paliku dzīvojamajā istabā uz dīvāna.

-Šeit?- biju domājusi mūsu pilsēteli. Tad noteikti visi visu zinātu, tas noteikti nenotika tepat, nodomāju.

-Nē, es biju ciemos pie sava brālēna, nakšņoju viņa mājā, viņš nesniedza gana labu liecību. Pie manis atrada slepkavības ieroci, lai gan man nebija ne jausmas, kā tas tur nonāca. Tā nu abi ar slepkavu sēdējām katrs savā cietumā.

-Un kur tur uzradās Džozefs?

-Viņš ir kārs uz naudu, patika izmantot bagātnieku sievas, lai dabūtu naudu,- vīrietis atlaidās dīvānā. –Vai tagad tu man uzticies?

-Kas ir ar to vīrieti no sestdienas nakts?- vēlējos izvairīties no jautājuma par uzticību. Braiens bija uzcēlis kājas uz kafijas galdiņa, viņa džinsa šorti atsedza nenosauļotās kājas.

-Te gan man var piešūt slepkavību,- Braiens krasi izmainījās.

-Kāpēc?- nebiju pamanījusi, ka man uz rokām ir uzmetusies zosāda.

-Ar to vīrieti man bija smagi konflikti, viņš bija augstu savā prātā, labi iekārtojies, taču mazliet viņam bija novirzes, viņš bija uzēdies uz manis, starp mums runājot. Šārlons, tā viņu starp mums sauca, vairākkārt ir izraisījies fizisku strīdu starp mums, respektīvi, mēs sakāvāmies, jo viņš uzskatīja, ka esmu nozadzis viņam bargu summiņu. Pēc tam viņš domāja, ka cenšos tikt viņa vietā.

-Kas tā par vietiņu?

-Odrij, es tev esmu izstāstījis daudz, ļauj man tevi pasargāt no tā melnuma,- Braiens pagriezās pret mani. Es padzēros sulu un ieskatījos viņam acīs. Tās bija lūdzošas, atklātas un dzīves gudras.

Mēs izdzirdējām policijas sirēnas. Braiens pielēca kājās, es nostājos blakus.

-Piedod, ka tev tas bija jāklausās,- viņš nervozi atglauda matus. –Tagad es vēl vairāk neesmu pārliecināts, cik labs tev esmu.

-Braien. Es esmu tavs alibi. Vai atceries? Es esmu šeit tiklīdz būšu tev vajadzīga,- sacīju, sirēnām tuvojoties. Satvēru Braiena seju savās plaukstās. –Esmu ar tevi,- es pasmaidīju un paliecos, lai noskūpstītu viņu.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000
Nākamā?
 0  0 atbildēt

Ļoti labi. Turpini ! :)

 0  0 atbildēt