local-stats-pixel

Cilvēka jaunie laiki 1.30

 76  0

Sveiki, piedodiet, ka ilgi neesmu rakstījis, bet izdomāju iemēģināt roku literatūras sadaļā, un tā ir tapis mans pirmais veikums.Nē, tas nav kārtējais tīņu mīlestības un depresijas stāsts, šis ir kautkas daudz, daaaudz interesantāks... To gan vērtēt ir jūsu ziņā, bet ceru ka patiks!emotion

Citi raksti manā profilā:http://spoki.tvnet.lv/profils/martnogo1

P.S. Piedodiet, ja te ir daudz līdzību no citām grāmatām, bet es tiešām centos rakstīt kaut ko orģinālāku, ceru ka sapratīsiet...

Brīdinājums! Šis stāsts ir fikcija.Tajā notiekošās lietas nav jāuztver pārāk nopietni.

Ievads. Rit 2050.Gads, mūsu pasaule, kādu to pazīstam šodien, bija diezgan daudz mainījusies, vienlaikus Bagātākie kļuva vel bagātāki, kā arī uzplauka zinātne un bagāto valstu ekonomika.Bet tikmēr nabadzīgāko kļuva arvien vairāk, vidusšķira draudēja izzust, un mazākās un nabadzīgās valstis savus iedzīvotājus nespēja nodrošināt pat ar viss elementārākajām lietām, piemēram gāzes pannu, plīti, ledusskapi, svaigu ēdienu, apģērbu, utt.Tas bija liels kontrastu laiks.Kā arī par mūsdienu nāvējošajākajām slimībām tagad vairs dzirdēja tikai retais, bet to vietā bija nākušas jaunas un vēl bīstamākas, galvenokārt saistītas ar smadzeņu darbību, piemēram līdzīgas alcheimeram un demencei.Tapēc labartorijās notika eksperimenti, lai atrastu zāles pret šīm slimībām un izārstētu sirgstošos.Viegli tas negāja, bet daudzu gadu laikā tika panākts zināms progress.Eksperimentālas zāles jau bija gatavas, un tās izmēģināja uz dzīvniekiem(jā, pat 2050.Gadā viņus izmantoja daudz), lai būtu droši par zaļu efektivitāti.Eksperimenta rezultāti bija veiksmīgi, un labartorijas turpināja izstrādāt zāles arī cilvēkiem.Eksperimenta dzīvnieki izrādija augstāku intelekta līmeni nekā viņu sugasbrāļi.Viss jau būtu labi, ja vien vienā no zāļu iepakojumiem nebūtu radies sīks caurums, kas zāles neizplatītu tālāk... pēc pāris mēnešiem cilvēki pamanīja pirmās pazīmes ar dzīvniekiem visā pasaulē.Viņu uzvedība bija izmainījusies, un cilvēkiem nācās sastapties ar vēl neredzētiem gadījumiem.Kad cilvēki saprata, kas par lietu, cīņa par savu vietu jau bija sākusies.Un tā nebija mums labvēlīga, jo mēs jau arī kļuvām par radības kroni tikai dēļ mūsu augstā intelekta, un kad mēs zaudējām arī šo priekšrocību, lietas sāka iet uz slikto pusi... pēc 2 gadu ilgas cīņas mēs bijām spiesti padoties un atzīt savu zaudējumu.Savu radības kroņa statusu mēs bijām zaudējuši, un to ieņēma citi zvēri.Bet cilvēks tik viegli nepadodas, un valdības visā pasaulē uzbūvēja 120 izturīgus mūrus un nocietinātas pilsētas, lai cilvēki varētu turpināt eksistēt.Pārtikas iegūšana bija diezgan sarežģīta, bet cilvēki turpināja dzīvot.Pietiks te gari muldēt, un sākam lasīt stāstu.

Pilsēta nr1. Viskonsīnas štats

2102.Gads 15.Jūnijs

Es piecēlos agri no rīta.Kā jau parasti, šodien nekā īpaša nebija paredzēts, pārsvarā sardzes maiņas, nodarbošanās ar pārtikas audzēšanu, savas istabas uzkopšana, un tamlīdzīgas lietas.Es brīnos, kapēc nevaru aiziet pastaigā ārpus mūriem un ieelpot svaigu gaisu, pilsētas mērs neļaujot.Kad pajautāju kapēc, viņš neko daudz neteica, tikai -Tapēc, ka nevar un viss.Bet ar laiku pierod.Šodien es sēdēju ar draugu pie galda, iedzerot kafiju, un runājot par ikdienas lietām.Manu draugu sauca Vilijams ,viņš bija formāla izskata vīrietis,kautkur ap 40 gadiem, viņam bija īss matu griezums un melni mati.Viņš ir mans labākais draugs, kautgan dažreiz viņš ir mazliet kaitinošs, bet mēs saprotamies labi tik un tā.Viņš man sacīja:

-Ron, kādi plāni tev šodien paredzēti?

–nekas īpašs, tā pati dienas rutīna- atbildēju.

Ak aizmirsu pateikt, mani sauc Rons.Esmu 34 gadus vecs, pavisam parasts cilvēks, bez jebkādām īpašībām, kas mani izceltu.

-Šodien diena ļoti karsta, vai ne? Vilijams jautāja.

-Jā, bet nekas, var pavilkt.

-Es domāju, kas atrodas aiz mūsu pilsētas mūriem?

-Nezinu īsti.Gan jau ka nekas īpašs.Tagad koncentrēsimies uz svarīgākām lietām.Cikos tev jābūt maiņā?

-Pulksten 9.00.

-tad pasteidzies, jo ir jau 8.40.

-Jau eju! Uz redzēanos, lai tev izdevusies diena!

-Lai tev arī!

Mūsu pilsēta atradās ielejā, ar kalniem tai visapkārt.Ielejas zemes bija auglīgas, un piemērotas zemes apstrādei un ēdiena audzēšanai.Kalnos bija diezgan auksts, un cik var noprast, neviena cilvēka.Bet man tomēr likās, ka kāds tur dzīvo.Lai nu kā, es šodien devos uz veikalu, lai nopirktu kautko ēdamu priekš pusdienām, jo darbā pusdienas neizsniedza.Ieejot iekšā veikalā, pamanīju pārdevēju.Tā bija Man sen pazīstama sieviete- Alma.Ar viņu var jautri patērzēt pirms došanās uz maiņu.Viņa mani sveicināja.

– Sveiks!

-Sveika.

-Kā šodien klājas?

-Kā jau parasti.

-Tad darba tev tikpat daudz, kā parasti? Alma iesmējās

-Jā, tieši cik parasti, ar smaidu atbildēju.

-Nu tad ko šodien ņemsi priekš pusdienām?

-To ko parasti- sviestmaizi kopā ar sauso zupu un šķīstošo kafiju.

-Laba izvēle.Tas maksās 6 dolārus.

-Labi, te būs. Pasniedzu 6 dolārus pārdevējai.

-Lai tev jauka diena!- Pārdevēja novēlēja.

-Lai tev arī!- Pateicu.

Kad ierados maiņā, sastapu savu priekšnieku, viņš man pateica manus šodienas darbus.

-Kā jau parasti, 5 stundu sēdēšana postenī, par stundu maksāju 2.20 dolārus, skaidrs?

-Jā, sapratu.

-Nu tad pie darba!

Mans priekšnieks mēdza būt diezgan skarbs pret mani, bet viņš nemēdza būt pārāk ļauns, kā tikai bišķiņ sarājot, nevis uzreiz bļaujot virsū kā nelabais.Torņa sarga amats nebija nekāds ienesīgais, bet tas vismaz man iespēju paskatīties uz ārpasauli.Kas tāds laikam arī pievilka cilvēkus torņa sargātāja darbam, jo neviena cita veida, kā paskatīties uz ārpasauli jau īpaši nebija un darba laikā lielākoties pat citā virzienā nevarēja paskatīties.Manuprāt, vēlme paskatīties, kas tu ārā ir bija daudziem, tikai mērs bija diezgan stingrs, un neļāva nevienam iziet ārpusē.Papildus sarga darbam es darīju arī daudzus citus darbus, lai varētu savilkt galus.Viens no tiem bija mēra dokumentu izskatīšana un parakstīšana.Mērs jau bija 50 gadus vecs, bet viņa acis un mati joprojām bija tikpat spoži kā jaunībā.Mūsu mēru sauca Jans, lai gan viņš mēdza valdīt ar stingru roku, tomēr pilsētas iedzīvotāji viņu cienīja, jo ir dzirdēts, ka citiem pilsētu iedzīvotājiem ir gadījušies bargāki mēri, un tiem dzīve vairāk līdzinās ellei zemes virsū.Pēc nostrādātā darba atgriezos mājās, lai izdarītu dažādus svarīgus darbus.Man diez ko maz bija atvēlēts brīvais laiks, tapēc es to centos izmantot lietderīgi.Lielākoties laiku pavadīju lūkojoties uz kalnu pusi, apzinoties, lai cik arī es gribētu tur nokļūt, es to nevarēšu.Pārējo laiku pavadīju diezgan mierīgi baudot to kopā ar draugiem.Es joprojām dzīvoju viens pats, bet nelikās, ka tā būtu problēma, jo es pats spēju parūpēties par sevi, kā arī uzturēt māju un savilkt galus.Mani no pārdomām uzmodināja telefona zvans.Man tas šķita savādi, jo kurš gan vakarā varētu zvanīt, un kur nu vēl man? Pacēlu klausuli, un balss ierunājās:

-Hallo, Ron.Vai tu dzirdi mani?

-Jā, es tevi dzirdu.

-Tev jānāk uz Pilsētas padomes sapulču centru.Tev vajag tur būt pēc 25 minūtēm, ne vēlāk.Saprati?

Balsi es pazinu uzreiz.Tā bija Bella, pilsētas padomes locekle.Takā es arī parakstīju un izskatīju mēra dokumentus, man bija zināma vieta padomē, tapēc Bella varēja mani izsaukt uz sapulcēm.Bet viņa to darīja reti, jo mani sauca tikai uz sapulcēm, kas bija ārkārtas un svarīgas sapulces.Tapēc pajautāju:

-Kas noticis? Kādas problēmas?

-Pēc tam pateikšu, tagad sagatavojies un nāc.Skaidrs?

-Jā.

-Labi.Atā.Un ierodies LAICĪGI!

Es noliku klausuli, ātri saģērbos un sagatavojos, izskrēju ārā no mājas uz sapulču centru, brīnoties-Kas tad īsti ir noticis?

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 30

0/2000
emotion
 1  0 atbildēt

Paldies.Un ko tu varētu teikt par ievadu?

 1  0 atbildēt

Ā, zinu kapēc.

 1  0 atbildēt
Planet of the apes? emotion
 0  0 atbildēt

Tad jau redzēs emotion

Būs, tikai būs jāpagaida.

 0  0 atbildēt

hmm,tu brīdināji,ka tā ir fikcija,em manliekās uzrakstītais ,ka stāsts notiek 2052.gadā to jau pasaka priekšāemotion

 0  0 atbildēt

Gaidu turpinājumu. emotion 

 0  0 atbildēt
Nu nepatīk man rakstīt garus teikumus no telefona, bet mākas. Tev ir jāizkopj valoda. Nav tā, ka būtu pavisam slikti, bet dažās vietās asinoja acis. " -Laba izvēle.Tas maksās 6 dolārus. -Labi, te būs. Pasniedzu 6 dolārus pārdevējai." Atkārtošanās liek meklēt etiķi, ko ieliet acīs. Atrodi pats, kas atkārtojas. Vēl vietām tas, ka atkārtojas "es" diezgan bieži. Un kur, pie velna, ir tēla attieksme? Balsij, kādā tubraksti katru tēlu, būtu jābūt spēcīgākai. Ar rozīnīti, bet nepataisot vafoni par keksu emotion Labi, eju lasīt nākamo daļu
 0  0 atbildēt
Viskonsīnā ir 2 pilsētas - Medisona un Milvokī , kurā tava darbība notiek? Parējās pilsētas tak mazpilsētas tur emotion
 0  0 atbildēt

Patīk ideja, lai gan radīt pašam savu pasauli ir ļoti grūti. Visnotaļ daudz grūtāk nekā rakstīt par tīņu problēmām, no kurām sastāv 90% spoku literatūras sadaļas saturs. Cepums par uzdrīkstēšanos.

Neesmu vēl tālāk lasījis, bet valoda tev ir diez gan briesmīga, dialogi šausmīgi kokaini (lai gan tu vari aizbildināties, ka tā cilvēki 2102. gadā runā, savā ziņā gudrinieks esi. emotion ).

Galvenais, neatmet ar roku, lasi grāmatas, papildini vārdu krājumu un mazliet pamācies no kāda fantāzijas žanru veterāna dialogus u.t.t. Ceru redzēt uzlabojumus tālākajās daļās.  emotion 

 0  0 atbildēt