local-stats-pixel fb-conv-api

Ciešanu valgi. #540

114 0

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ciesanu-valgi-53/771015

Lēni sperdama soļus, pa balto un biezo sniega kārtu, es kārtējo reizi klusībā nolamājos, kad atkal biju palikusi pēdējā. Ieslēpusi seju dziļāk šallē, kas bija aptīta ap manu kaklu, un cimdos ietērptās plaukstas iebāzusoū pašā dziļākajā kabatu stūrī, es paātrināju savu gaitu, lai tiktu līdzi Rolandam.
Viņš bez mazākās grūtības pārvietojās pa nenotīrīto taku, kas man bija īstākais pārbaudījums. Un kā komplektā, ārā bija gandrīz pilnīga tumsa, tikai vienīgais gaismas objekts bija debesīs spīdošais mēness, kas iznirstot no koku aizsega, šad tad apspīdēja ceļu. Tomēr pati neatņemamākā sastāvdaļa bija aukstums, kas ar kārtējo vēja brāzmu, lika tev sastingt no matu saknēm līdz pat kāju pirkstgaliem. Un es necietu aukstumu..
Kad mēs beidzot bijām nokļuvuši mūsu galamērķī, šķita, ka te ir sanākusi gandrīz visi Desanēlas iedzīvotāji. Un tas apstiprinājās, kad sperot katru nākamo soli, kļuva arvien grūtāk atrast brīvu vietu. Mērojot dažus centimetrus, mums atkal nācās apstāties, jo kāds sasveicinājās ar maniem vecākiem un tad sākās izjautāšana, kas parasti ilga desmit vai pat divdesmit minūtes.
No sākuma es tam vispār nepievērsu uzmanību, tomēr kad mēs apstājāmies atkal un atkal, tas sāka kļūt kaitinoši, un tagad tas ir ticis tik tālu, ka katru nākamo cilvēku, kas pietuvojas maniem vecākiem vairāk kā par dažiem soļiem, es uzlūkoju ar brīdinošu skatienu, ko, neapšaubāmi, neviens nepamana. Tomēr tas neliek man tā nedarīt.
Tajā mirklī, kad visa sasveicināšanās un apjautāšanās rituāls beidzās, mēs atradām brīvu vietu uzkalnā, no kura varēja visu normāli saredzēt. Gan gaidāmā salūta teritoriju, gan lielu daļu, no sanākušajiem cilvēkiem.
- Sveika. - pieskrējusi pie manis, Reičela ievilka mani savā pavisam ikdienišķajā apskāvienā, kas pauda tavu piederību viņas draugu lokam.
- Čau. - pasmaidīju. Tomēr es pamanīju, ka viņa ir viena: - Kur tad Džeiks? -
- Kaut kur te pat klīst. - par atbildi viņa iesmējās, un es izdarīju to pašu.
Tā kā apkārt skanēja neremdināma murdoņa, bija mazliet pagrūti sadzirdēt Reičelas sacīto, tomēr tas nebija neiespējami.
- Starp citu, man tev ir jānodod ziņa. - viņa pārstāja smieties, un ierunājās nopietnā balsī, kas lika manam smaidam izdzist.
- Kāda un no kā? - atkal ieslēpusi seju šallē, es nenovērsu skatienu no Reičelas, un centos izlikties neieinteresēta.
- Un kā tu domā? - viņa sarkastiski pārjautāja, tūlīt pat sniegdama atbildi: - No Kamerona. Viņš tevi gaida pie tā baismīgā pieminekļa. - tēloti nodrebinājusies, viņa savieba seju, kas lika man saraukt pieri un pat nedaudz iesmieties.
Tomēr es sapratu, ka ar " baismīgo pieminekli " Reičela domāja - veco apskates objektu, kas lai gan neizskatījās kā piemineklis, tomēr bija piemineklis. Nevienam nav zināms, kā tas tur ir radies, un tieši tādēļ par šo vietu ir neskaitāmas teikas, nostāsti un minējumi.
Labākā vieta, kur tikties, nodomāju.
- Kāpēc? - neizpratnē saraukusi pieri, es vaicāju.
- Kā lai es zinu? - viņa aprauti iesmējās. - Kamerons to pateica Džeikam, viņš pateica man, un man bija jāpsaka tev. Bet kāpēc, viņš man sīkāk neizskaidroja. -
- Tātad man tagad jādodas tikties ar Kameronu, jo viņš to pateica Džeikam, un iesaistot tevi tajā visā, kā izsūtāmo putnu, viņš pateica tev, un tu to man.? -
- Laikam gan. Tomēr tas jau ir zināms, ka tu aiziesi - patīk tev tas vai nē. Un labi, man ir jāskrien. - noskūpstījusi mani uz vaiga, viņa kārtējo reizi priecīgi notrallināja, un pazuda tik pat nemanāmi, kā parādijās.
Lai gan es sev biju nosolījusies, ka es neiešu - nepaklausīšu kaut kādai ar ķēdes starpniecību, paziņotai ziņai, es jau pēc piecām minūtēm kāpu augšup pa nelielo taciņu, atstādama Rolandu un manus vecākus vienus pašus.
Bet vispār es biju priecīga, ka varēju pamest ļaužpilno pūli, par spīti tam, ka man nācās kāpt augšup pa taku, kas atradās gandrīz vai kalnā, un ārā bija auksts, nemaz jau nerunājot par vājo gaismu.
- Es jau domāju, ka tu neatnāksi. - mērojot pēdējos soļus, es izdzirdēju balsi.
Pacēlusi augšup skatienu, es pamanīju, ka netālu no manis stāv kāds stāvs, un nemaz nešaubījos, ka tas ir Kamerons.
- Tici man, es mirkli apsvēru šo iespēju. - skaidri paziņoju, nostādamās viņam pretī. Es pat varēju apzvērēt, ka pašlaik viņš smaida. - Par ko tu gribēji runāt? - centos runāt nopietni, kas nemaz nebija grūti. Savā ziņā palīdzēja apkārt esošais aukstums, kas tā vien lika, kā cik vien dziļi iespējams, noslēpt seju biezajā šallē.
Gaidīdama atbildi, es pametu skatienu uz vietu, kur pati atrados pirms mirkļa, un kur bija neskaitāms pulks cilvēku.
Tomēr mani tas nepārsteidza, ka vairums Desanēliešu, jauno gadu ir izlēmuši sagaidīt kopā, nevis vienatnē. Un tāpēc visi ir šeit sanākuši, lai sagaidītu pusnakti un vērotu salūtu, kādēļ arī es esmu te.
Tikai tagad es sapratu, ka Kamerons vēljoprojām nav atbildējis. Pievērsusies viņam, es pamanīju, ka smaids, kas pirms mirkļa rotāja viņa seju, tagad bija pazudis. Un, lai gan man nebija laba redze tumsā, es spēju pamanīt, ka arī viņa acis ir nedaudz ieplestas un lūpas pavērtas, paātrinot elpošanu.
- Kameron? - skaļi norijusi siekalas, es paspēru vienu soli uz priekšu, un tagad mūs šķīra attālums, kas bija mērāms ar vienas rokas stiepienu.
- Agrāk vai vēlāk tu to uzzināsi.. - viņš klusi piebilda, - un tāpēc es gribētu, lai tu to uzzini no manis, nevis pati atceries. -
Atskanot šim teikumam, es sastingu. Es zināju, ka nebija gaidāms nekas labs..

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ciesanu-valgi-Beigas/771627

114 0 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000