Ciešanu valgi. #382

Klusums pirms vētras.
~

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ciesanu-valgi-37/766411

Kamerons piebrauca tieši tajā mirklī, kad mēs visas bijām izgājušas ārā. Gaiss bija vēss, auksts un tas uzreiz apņēma visu augumu, tādēļ tikai pastiprinājās vēlme pēc iespējas ātrāk iesēsties mašīnas sēdeklī un nokļūt siltumā.
Ar nelieliem un nedrošiem soļiem, negribēdama nokrist, es pagāju vairāk uz mašīnas.
Abas meitenes sekoja manam piemēram, un atkārtoja to pašu, tikai ne tik uzmanīgi, kā to darīju es.
Galu galā, kā uzskata Reičelas mamma, viņa jau bija piedzimusi ar augstpapēžu kurpēm kājās. Kamēr visas pārējās meitenes mācījās nostāvēt kājās un sperot vienu soli, augsto papēžu dēļ nenokrist zemē, Reičela to jau sen prata.
Bet es viņu neapskaudu.
Šāda tipa kurpes es nevalkāju ikdiena, tāpēc man nebija iesmeslu justies kā lempīgam zilonim.
Pametot skatienu uz Kameronu, kas šobrīd apgāja apkārt mašīnai un nāca uz mūsu pusi, no sākuma sasveicinoties ar Martu un tad Reičelu, man radās iespēja aplūkot viņa apğērbu - balts uzvalka krekls un džinsa bikses. It kā nekas īpašs, bet šī nav izlaiduma balle un šodien nebija jāģērbjas grezni, tādēļ bija jāatzīst, ka viņš šādā ietērpā izskatījās iekārojams. Viņa melnie mati bija nedaudz izspūruši, liekot secināt, ka viņš ir izlaidis pirkstus cauri tiem, cenšoties tos kaut kā sakārtot. Es atplauku smaidā.
- Lai gan man nepatīk tavs smaids, bet sveika. - nostājies man priekšā, viņš uz mirkli ļāva mūsu lūpām savienoties.
Skūpsts bija īss, bet ar to pietika, lai man vēderā rastos savāda kņudoņa.
- Sveiks. - atrāvusies no viņa lūpām, es mīļi uzsmaidīju pirms pagāju viņam garām un iesēdos mašīnā.
Laikam šī vieta ir kļuvusi par manējo. Jo katru reizi kad mēs kaut kur braucām, neatkarīgi no mūsu galamērķa, kompānijas vai citiem iemesliem, es vienmēr sēdēju šeit. Pat ja mašīnā bija vairāk kā pieci cilvēki, un lai tur nebūtu saspiesta gaisotne vajadzētu sēdēt man, jo es biju tieva, es tomēr sēdēju šeit.
Savu domu vadīta es nobolīju acis, un pievērsos skatam laukā pa logu, ar vienu ausi ieklausīdamās frāzēs ko viņa pārmija ar Kameronu.
Abi strīdējās par radio. Tā kā Marta sēdēja aiz manis, man nebija jāatliecas uz aizmuguri, lai uzlūkotu viņu. Es varēju vienkārši ielūkoties aizmugurskata spogulī, un kad mūsu skatieni sastapās, es viņai uzsmaidīju, it kā atvainotos. Par atbildi viņa vienkārši paraustīja plecus, taču viņas lūpās rotājās smaida atblāzma.
Kad jau kārtējo reizi Reičela lūdza pārslēgt citu staciju, bet Kamerons atteicās to izdarīt, to izdarīju es.
No Reičelas puses es saņēmu pateicības pilnu skatienu un atvieglotu nopūtu, bet no Kamerona - staltu un ciešu skatienu, kas vēstīja vārdos neizteiktu jautājumu. "ko tu dari?"
Droši uzsmaidīdama, es neatrāvu skatienu no viņa sejas, kamēr viņš gluži vienkārši papurināja galvu, tādējādi padodamies.
- Ember, tu zināji, ka Klarisa ir kopā ar Dilanu? Vismaz skolā tā baumo.. - tiklīdz atskanēja jautājums, smaids no manas sejas pazuda.
Klarisa ir tā, kas rīko šodienas ballīti. Viņas vecāki ir cilvēki no Desanēlas augstākajām aprindām, tādēļ viņa varēja atļauties uzrīkot ballīti, kuru visi atcerēsies un kas būs izdevusies. Par to es nešaubījos, jo tā bija vienmēr.
Taču doma, ka viņa ir kopā ar Dilanu mani neiepriecināja. Ne jau tāpēc, ka manī būtu greizsirdība pret šo meiteni, un nepatiktu doma, ka viņa ir kopā ar manu bijušo pusi, vai arī, ka uzzinot šo faktu, mana biežā tikšanās ar Dilanu bija neizbēgama.
Bet gan mani neiepriecināja doma, ka viņai būs jāpacieš viss tas ko pacietu es. Sitieni, skarbi vārdi, morālās un fiziskās sāpes.. Es neticēju, ka cilvēks spēja mainīties dažu nedēļu laikā, tāpēc nemaz neapsvēru domu, ka Dilans tā vairs nerīkosies. Varbūt viņš to teikts, nemitīgi stāstīs, ka nekas tamlīdzīgs nenotiks.. bet līdz ko viņa kaut ko pateiks vai izdarīs ko tādu, kas viņam nepatiks, tas notiks. Notiks tas pats, kas ar mani.
Un viņa to pacietīs, tāpat, kā pacietu es, jo Dilans viņu būs iebiedējis. Sasodīts, ar viņu notiks viss tas pats, kas notika ar mani, vai pat vēl vairāk. Varbūt viņš ir izmainījies vēl vairāk, jo skolā viņam nācās paciest kauna traipu un visu nevēlamo uzmanību, kuras vainiece biju es.
Bet viņa to nebija pelnījusi. Neviens nebija to pelnījis, arī es. Bet ar mani tas notika. Un varbūt arī ar visām pārējām meitenēm, ar kurām Dilans bija kopā pirms uzsāka attiecības ar mani, un par kuru eksistenci es nezināju.
Pielikusi plaukstu priekšā acīm, es tās uz mirkli aizvēru, cieši samiedzot.
- Tev viss kārtībā? - es jutu uz sava pleca uzgulstam plaukstu, un ar otru roku, es to pārklāju ar savu plaukstu, savijot kopā mūsu pirkstus.
- Jā. - nolaižot roku gar sāniem, es nedroši uzsmaidīju īsu smaidu, pirms palūkojos uz Reičelu.
- Cik ilgu laiku? -
- Neilgi pēc tam, kas tu viņu pameti. - viņa vienkārši atbildēja, un novilkusi neskaidru "āā" es atliecos atpakaļ, un ieslīgu dziļāk krēslā.
Lai gan man nebija jādomā par Klarisu, jo viņai pašai bija galva uz pleciem, es tomēr nespēju beigt viņu žēlot. Neviena meitene nav pelnījusi zēnu, kas viņu nemitīgi sit, stāstot, ka mīl viņu. Un tas ir žēl, ka es to sapratu tikai tagad, nevis jau tad, kad mēs bijām vēl kopā.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ciesanu-valgi-39/767179