local-stats-pixel

Ciešanu valgi. #30

 181  0

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ciesanu-valgi-2/751538

- Reičel, aizej nopērc biļetes, labi? - man bija jadabū viņa prom, lai gan es zināju, ka viņa neuzsāks strīdu cilvēku pilnā vietā, bet labāk neriskēt.

Uzlūkojusi te mani, te Dilanu, viņa visbeidzot smagi nopūtās un neko neteikdama gāja uz kases pusi.

- Ko tu šeit dari? - jautāju Dilanam, pagriezdamās tā, lai varētu redzēt viņa seju.

Viņš teica, ko visu nedēļas nogali pavadīs ciemojoties pie viena no saviem bērnības draugiem, tāpēc mani mazliet izbrīna šī mūsu satikšanās, jo šeit viņu es cerēju ieraudzīt vismazāk.

- Vai tad tu, nemaz, nepriecājies mani redzot? - viņš jautājot sarauca pieri, un aizlikdams attirušu matu šķipsnu man aiz auss, noglāsot ādu zem tās.

- Nu priecājos, bet necerēju tevi te satikt. - apvijusi rokas viņam ap vidukli, es piespiedu savu seju viņam pie krūtīm. Viņam mugurā bija balts krekls, kas bija sabāzts džinsu biksēs, un virsū uzvilkta jaka.

- Es ilgojos pēc tevis. - noskūpstījis mani uz galvas vidus, viņš pārlaiž roku pāri kaklam, nejauši skardams vietu, kur man ir zilums. Es sastingstu un automātiski pakāpju soli uz atpakaļu. Satvērdama džempera malu, es to pārvēlku pāri zilumam un neatlaižu roku. - Ak, atvaino. -

- Nekas, - nosaku, nodūrusi skatienu lejup un uzlūkojot savu zābaku purngalus.

No nesen esošā prieka, mani tagad bija pārņēmušas daļējas bailes un sāpes, par to, ka viņš man dara pāri. Varbūt tomēr Reičelai ir taisnība, un man ir jāpārtrauc šīs attiecības? Es jau nezinu cik tālu viņš ir gatavs iet, un varbūt šie zilumi ir tikai sākums tam, kas būs vēl vēlāk? Nē.. es nevaru tā domāt. Viņš ir teicis, ka mīl mani.. bet vai tā ir taisnība. Akdievs! Es pat nezinu vai Dilans mani mīl. Varbūt visi šie vārdi ir tikai vieni vienīgi meli, un patiesībā es viņam esmu tikai viena no daudzajām lellēm, viņa lielajā kolekcijā?

- Es nopirku biļetes uz panorāmas ratu, - Reičela iesaucās kā man glābiņš. Man vajadzēja tikt prom no Dilana un nokļūstot mājās, apsvērt domu vai man ir vajadzīgs turpināt šīs attiecības vai nē.

- Labi, - neveikli uzsmaidīju draudzenei un tad pievērsos Dilanam, - tevi arī laikam gaida. - pametu skatienu uz nelielo zēnu baru, kas itkā nemanāmi vēroja mūs.

Viņš pameta skatienu pār pa plecu. - Jā, laikam tā ir. Tad tiksimies rīt, - satvēris mani aiz rokas, viņš mani pievilka sev klāt. Bet saskaroties mūsu lūpām, skūpsts bija īss. Es nevarēju atbrīvot savu prātu no domām par viņa teikto; tas viss ir meli vai tomēr taisnība...?

Kad mūsu skūpsts beidzās, viņš uzsmaidījis Reičelai devās prom, un es apcirtos otrādāk, sākdama iet uz panorāmas ratu, kas bija otra lielākā atrakcija šajā vietā. Pirmā neapšaubāmi bija amerikāņu kalniņi.

- Man viņš nepatīk. - viņa noteica, sākdama iet man blakus. Es mazliet pamazināju iešanas tempu, nemaz nemanīju, ka biju sākusi gandrīz vai skriet.

- Es tikko sāku aptvērt vai man, tiešām, nevajag paklausīt tev un pātraukt mūsu attiecības. - negribīgi atzinos.

- Nu tad, labrīt. Sen bija jau laiks. -

Es apstājos. - Bet es tiešām nezinu. Varbūt es tagad iešu mājās, un.. - es iesāku, bet Reičela acumirklī mani pārtrauca.

- Nē. - viņa noskaldīja. - Nekur tu tagad neiesi. Mēs te atnācām, lai iztrakotos, un nemaz nedomā tagad, kaut kāda Dilana dēļ, tu iesi mājās un liesi spilvenos. - sakrustojusi rokas sev uz krūtīm viņa paziņoja, ka šī lieta nav apstrīdama, un ir jānotiek visam pēc viņas prāta.

- Es nemaz negrasījos raudāt. - aizvainota iebildu. Varbūt tikai mazliet...

- Vai nav vienalga? - viņa paraustīja plecus un pasmaidīja – vienkārši tu nekur neiesi. Un ņem. - iespiedusi man plaukstā biļeti, viņa sāka iet uz rata pusi, bet es vēl paliku stāvam. - Tu nāksi, vai nē? -

- Jā, labi. Eju jau eju. - papurinājusi galvu, es sāku mazliet skriet lai spētu panākt Reičelu.

Kad mēs pasniedzām savas biļetes kontrolierim, viņš tās nemaz neaplūkojot, mūs aizveda līdz vienīgajai brīvajai vietai, bet tur jau sēdēja divi zēni. Es samulsu.

- Kā jūs sauc? - viens iejautājās, kad mēs iekārtojāmies viņiem pretī.

- Es esmu Reičela, un tā – viņa norādīja uz mani, - ir Embera, un jūs? -

Tagad ierunājās otrs, norādot uz sevi. - Kamerons un tas ir Džeiks. -

Ratam sākot darboties, viņi vēljoprojām runāja, bet es īpaši nepievērsu uzmanību. Neesmu nekad bijusi īpaši komunikabls cilvēks, tāpēc nespēju iejusties jebkurā kompānijām, bet Reičela to spēja, tāpēc pavisam drīz viņa jau smējās, bet es – lūkojos lejup, brīnīdamās, ka mani nepārņem parastās lēkmes, kas mani bieži parņem esot lielā augstumā.

- Kāpēc tu neko nesaki? - es palūkojos uz Kameronu, kurš lūkojās man pretī. Puisim bija zaļas acis, tas bija vienīgais ko uzreiz ievēroju.

- Es neesmu tāda, kā Reičela. Nespēju ātri iejusties. - paraustīju plecus, un saņēmu dunku no Reičelas.

- Beidz vienreiz muldēt. Tu spēji gan iejusties jebkur, tikai tad, ja to vēlies. - viņa sāka smaidīt. - Un ko tu saki par to, ka viņi arī pievienosies mums? -

- Kur tad palika mūsu trakošana divatā? -

- Nu beidz, nekas jau nenotiks, ja mums būs vēl kompānija. - palūkodamās uz Reičelu, es viņas acīs pamanīju, ka viņai jau ir iepaticies Džeiks, vismaz manuprāt, jo ar viņu, Reičela pārsvarā runāja, bet kā tad ar Ēriku?

- Nu labi, kaut vai. Es jau tāpat neko neteicu. - iesmējos, bet uzreiz apklusu.



- Es zināju, ka tu tā teiksi. - viņa uzsmaidīja man vienu no saviem īpašajiem smaidiem, un pievērsās atkal Džeikam, bet es – skatam, kas pavērās no augšas.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ciesanu-valgi-4/751672

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000