local-stats-pixel fb-conv-api

Ciešanu valgi. #280

184 0

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ciesanu-valgi-27/763672

- Starp citu, mani sauc Roberts. - pastiepis roku sveicienam, viņš sacīja, atplaukdams sirsnīgā smaidā. Ielikdama savu plaukstu puiša tvērienā arī manu lūpu kaktiņi nedaudz sarāvās uz augšu.
- Embera. -
- Es zinu. - viņš atkal pasmaidīja. - Un ne tikai tavu vārdu. -
Un piemiedzis man ar aci, viņš neko vairs neteikdams, atgriezās uz atpakaļu, atstādams mani samulsušu.
Uzmetu skatienu Rolandam. Es skaidri sapratu, ka viņš ir izplatījis informāciju par mani. Bet neatrisināti palika jautājumi - kādēļ un ko? Jo kurš gan cits varēja kaut ko izplatīt, ja ne viņš.
- Es tā izdzirdēju, ka tu esi šodien tikusies ar Dilanu. - smīnēdams atkal iesaucās Ēriks un man nemaz nebija jāatskatās, lai zinātu, ka arī Rolands pašlaik manī veras ar jautājošu izteiksmi.
- Tu ar Dilanu ej vienā klasē un esat draugi. Šaubos, ka tu kaut ko tā nejauši izdzirdēji. - rupji atcirtu.
Lieliski! Ja es pirms atnākšanas šeit domāju, ka tagad diena man būs izdevusies, tad pašlaik visām manām cerībam bija uzlikts trekns punkts.
- Vai nav vienalga. - viņš iesmējās, bet izdzirdot šos smieklus, man uzmetas zosāda.
Es nekad neesmu izjutusi īpašu patiku pret Ēriku. Un es tiešām nesapratu Reičelu, kā viņai kaut niecīgu minūti varēja patikt šis kretīns? Bet laikam šādā pašā situācijā bija nonākusi arī Reičela, kad es vēl biju kopā ar Dilanu. Nepatika, riebums un dusmas uz to cilvēku - tādas pašlaik bija manas izjūtas.
Izlēmusi labāk neko neatbildēt, es ielīdu dziļāk krēslā, kājas atbalstīdama pret Ērika krēslu. Nezinu vai par nožēlu, vai atkal laimi - Ēriks sēdēja man tieši priekšā. Un jebkurā laikā, filmai sākoties, man bija iespēja iespert viņam, ar kāju pa krēslu. Jau iedomājoties šo domu, manā sejā parādijās ļauns smaids.
Varu derēt, ka Ēriks pieminēja šo tematu, lai Rolands uzzinātu, ka esmu tikusies ar Dilanu. Un viņam arī tas bija izdevies - Rolands zina un mani, nonākot mājās, gaida gara saruna ar brāli. Smagi nopūtos. Kas gan var būt labāks par iespēju, izkratīt sirdi savam brālim?
Kad zālē bija kļuvusi pilnāka ar dažāda vecuma cilvēkiem, beidzot uz lielā ekrāna mums acu priekšā sāka rādīt filmu.
Bet nevienu pašu brīdi es nespēju kārtīgi pievērsties filmai un atbrīvot savu galvu no domām. Pa acu galam es redzēju, ka lielāka daļa cilvēku, tajā skaitā arī Rolands, ik pa laikam iesmejas vai ausī iečukst blakus sēdošajam kādu teikumu. Bet līdz manām ausīm neatnāca neviena skaņa. Ne filmas teksti, kas tika izrunāti dažādās intonācijās, ne cilvēku sačukstēšanās vai smiekli. Nekas no tā visa, un vēl pārējā.
Es redzēju kā man acu priekšā mainās bilde un aktieri, kas atveidoja filmā esošos cilvēkus, aizrautīgi sarunājas cits ar citu, tomēr es tikai redzēju lūpu kustēšanos, bet no skaņas nebija ne vēsts.
Manas domas aizņēma mājās gaidošā saruna.. pārsvarā. Ko man atbildēt uz jautājumiem, uz kuriem es nezināšu ko atbildēt? Kā vispār norisināsies saruna - es runāšu un Rolands klausīsies vai brālis uzdos neskaitāmus jautājumus un man būs jāatbild? Ko viņš darīs, kad būs uzzinājis, ka es, iespējams, tikšos vēl ar Dilanu? Vai viņš būs dusmīgs par to, ka es neko neesmu viņam pavēstījusi par to, ka Dilans ir gribējis ar mani runāt?
Visi šie jautājumi vai dzena mani izmisumā.
Bet ja nu Rolands vispār, aizejot mājās, neliekas ne ziņas par mani un vienkārši ignorē? Šī apziņa sāpēja visvairāk.
Lai vai kā es nebūtu sarūgtinājusi brāli, es vienmēr atradu ceļu, kā izlūgties piedošanu. Protams, ja tā bija mana vaina. Bet vēl ne reizi nav bijis tā, ka viņš mani būtu ignorējis. Un ja nu šoreiz ir pirmā reize?
Es zinu, ka viņš var tā izdarīt.
Vienreiz, kad viņš nejauki sastrīdējās ar tēti - Rolands viņu ignorēja vairāk kā veselu mēnesi. Pie vakariņu galda abi uzvedās kā divi svešinieki, un ejot garām viens otram gaitenī - nepārmija nevienu vārdu. Mammu šī rīcība vienlaikus gan kaitināja, gan arī sāpināja.
Cieši aizvērdama acis, es no galvas padzinu šo ainu. Rolands tā nedarīs. Lai gan es nebiju par to droša, es cerēju, ka viņš vismaz tā nedarīs.
- Jaunkudz, tu esi nosapņojusi visu filmu. - man acu priekšā parādījās Rolanda seja, un es ar smagu blīkšķi atgriezos realitātē. Pavadot laiku klusumā, tagad, kad atgriezos realitātē šķita, ka esmu nonākusi kādā klubā nevis kinoteātrī, lai noskatītos filmu.
Bet patiešam, visi jau sāka celties kājās un pamazām virzīties uz izejas pusi.
- Ak, atvaino. - es spēju tikai izdvest.
- Kāpēc tu atvainojies, nav jau mana nauda. - viņš iesmējās, un saņēmis mani aiz rokas, virzīja uz izejas pusi.
Nē, tas nenotiks, es nodomāju. Rolands smaida un smejas - tomēr nav tik ļauni, kā es biju iedomājusies. Bet saruna mūs gaida tik un tā.
Kad veiksmīgi bijām izkļuvuši cauri lielajam baram un nonākuši ārā, es dziļi ievilku elpu. Debesis jau bija kļuvušas tumšākas, un ja kārtīgi ieskatījās, varēja pat pamanīt zvaigznes, lai gan laiks vēl bija par gaišu.
- Ember, tā bija taisnība, ko teica Ēriks? Tu tiešām šodien tikies ar Dilanu? - nostājies man blakus, pēkšņi ievaicājās brālis.
Satrūkusies no jautājuma, es uzmetu īsu skatienu apkārtnei kur mēs atradāmies. Un es biju domājusi, ka mēs šo tematu apspriedīsim mājās...
- Jā, es biju. - neredzēju jēgu melot. Agrāk vai vēlāk viņš tāpat uzzinātu patiesību, un tad man būtu grūtāk izlocīties.
- Pēc visa tā ko viņš tev nodarīja? Tu vienkārši gāji satikties ar viņu? - brālis dziļi ievilkda elpu, pirms uzdeva jau kārtīgāk apdomātu jautājumu. - Kur jūs vispār tikāties?
- Skolā, uz jumta. - klusi atbildēju, cerēdama, ka viņš dzirdēja manu atbildi.
- Saki, tikai ka tu nebiji viena. Ka tu aizgāji ar kādu kopā? - viņa acis savādi iegailojās, un es jau atkal uzmetu skatienu apkārtnei, cerēdama, lai neviens mums nesāk pievērst uzmanību.
- Nē, es biju viena. - sev ierastajā, mierīgajā tonī, es uzreiz atbildēju uz jautājumu, kas gluži nebija uzdots, kā jautājums.
- Tu vispār zini, kas.. -
- Jā, es zinu. - veikli pārtraucu viņu. - Roland, man vairs nav desmit gadu, kad rūpes par mani uzticēja tev. Man tagad ir septiņpadsmit un es esmu tikai gadu jaunāka par tevi. Tāpēc par katru manu soli, man nav jāatskaitās tev. Vairs nav. Tu labi pazīsti Dilanu, un tikai nesāc man stāstīt, ka nezini ko viņš iesāktu, ja es neaizietu uz to, nolādēto, tikšanos ar viņu. - runājot es neatrāvu savu skatienu no Rolanda acīm, kas pašlaik bija satumsušas kā debesis pirms vētras.
- Jā, bet tas nemaina.. -
- Tas nemaina to, ko viņš man ir nodarījis? Jēziņ, Roland. Es taču negrasījos ar viņu gulēt, tikai runāt. - bezpalīdzības pārņemta, es noplātīju rokas. - Un vai tagad mēs varētu iet? - Mani nervi bija uzvilkti.
Sasodīts, kā es ienīdu Ēriku Vailsu. Viņš brīžam bija kā ērce pakaļā un ja man nāksies saskrieties ar viņu, tad neviens nevar galvot par manu rīcību. Es pati pat nē.
- Labi, ejam. - šķiet, viņš bija nedaudz apjucis.
Atgāzdama galvu uz atpakaļu, es nopūtos. Kāpēc mūždien izskaidrot pavisam nesarežģītu notikumu bija tik nežēlīgi grūti?
- Roland, viņš mani drīz aicinās atkal. Manuprāt tev tas ir jāzin. - es neveikli ieminējos, vērodama kā apjukumu pārņem apņēmība. Tik vienkārši.
- Kad? -
- Es nezinu. Es biju piegājusi pie jumta malas, lai palūkotos lejup un nomierinātos, bet kad biju apņēmības pilna lai stātos viņam pretī, vina tur vairs nebija. Pēc neilga brīža saņēmu īsziņu. - īsumā visu izskaidroju.
Es skaidri zināju, ka viņš kaut ko izdomās un ir lielas izredzes, ka man vairs nebūs jāiet tikties ar Dilanu - nebaidoties, ka viņš kaut ko iesāks ja es neaiziešu.
- Labi. Mēs kaut ko izdomāsim. Es apsolu. - pievilcis mani sev klāt, viņš nočukst, ieslēpis seju manos matos.
Atbalstījusi galvu pret viņa krūtīm, es pat atļāvos pasmaidīt.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ciesanu-valgi-29/764174

184 0 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000