local-stats-pixel

Ciešanu valgi. #20

 177  0

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ciesanu-valgi-1/751433

Ielikdama savu maku un telefonu ādas jakas kabatā, es kājās uzvilku savus pusgaros zābakus un mēs devāmies ārā. Tā kā neviena nebija mājās ( neskaitot Rolandu ) es arī aizslēdzu durvis, jo šaubos, ka mans brālis kaut kur ies, ja jau viņš to nav izdarījis. Kad mēs izgājām ārā no mana pagalma, es ievēroju, ka laternas jau deg, par spīti tam, ka ārā ir vēl gaišs.

- Viņi visu laiku sūrojas, ka mēs tērējam par daudz elektrības, bet ko viņi paši tad dara? - Reičela nomurmināja, ieslēpusi savu zodu savas jakas krāgā.

- Beidz bubināt sev zem deguna. - iesmējos un viegli iedunkāju viņai ar elkoni pa gurnu. No manām mājām līdz atrakciju parkam bija jāiet apmēram desmit vai piecpadsmit minūtes, bet pa ceļam mēs vēl iegājām tuvējā kafejnīcā un katra nopirkām pa vienam karstajam dzērienam, jo ārā tiešām bija auksts. Kā jau rudenī... Apvijusi savus nosalušos pirkstus, siltajam dzērienam es nopūtos, un ierāvu galvu plecos.

- Man, starp citu, vakar zvanīja Ēriks. - viņa nervozēja. Par to jau liecināja viņas pirkstu nepārtrauktās kustības, kas it nemaz nebija viņai raksturīgas. Reičela nervozēja ļoti reti. Šķiet, ka ez nemaz neesmu redzējusi viņu nervozējam.

- Un? - es viņu mudināju. Ēriks ir zēns kurš mācās mūsu skolā, tikai klasi augstāk, un viņš jau sen ir iepaticies Reičelai, bet viņa tikai pirms nedēļas uzdrošinājās apmainīties ar numuriem.

- Ko un? Mēs mazliet parunājām un viss. - viņas seja nedaudz saskuma. - Nebija nekā tāda, ko tu iedomājies. - Es par atbildi tikai turpināju lūkoties viņas sejā, bet beigās tikai papurināju galvu un neko vairs neteicu.

- Klāt esam. - noteicu, kad bijām jau pie pašiem atrakciju parka vārtiem. Viss apkārt tikai atskaņota diez gan skaļa mūzika, kas lika nedaudz apstulbt, bet pierodot pie tās, tā vairs nešķita tik skaļa.

- Ar ko sāksim? - Reičela centās apkliegt skaļo troksni un es sāku smieties. - Kas ir? Es kaut ko tādu pateicu? -

- Nē, viss ir labi. Man vienkārši ir jautri. - atbildēju un sāku doties uz kases pusi. - Varbūt sāksim ar brīvo kritienu? - lūkodamās piedāvāto atrakciju sarakstā, ieminējos un jutu, kā Reičela man blakus apstiprinoši pamāj ar galvu. Pastumdama naudu iekšā pa kases lodziņu, es noteicu karuseļa nosaukumu un jau pēc neilga brīža saņēmu divas biļetes.

Iedama uz atrakcijas pusi, es pavērsu skatienu augšup un apstājos, lai varētu redzēt tieši to brīdi, kad šī atrakcija laidīsies lejup. Tas laidās lejup kopā ar vairākiem kliedzieniem, lielā ātrumā, bet īsi pirms pašas zemes ātrums samazinājās un tas nolaidās lejup pavisam.

- Tev nebūs bail? - ķircinādama Reičelu es jautāju, nespēdama nesmaidīt.

- Tu smejies? - viņa palūkojās uz mani, saraukusi pieri, bet jau pēc dažām sekundēm novērsās, jo no sēdekļiem sāka kāpt ārā cilvēki.

Pasniegdama biļetes vienam no kontrolieriem, mēs abas iekārtojāmies sēdekļos, blakus viena otrai, un ļāvām, lai pie mums piestiprina jostas un visu pārējo, kas bija vajadzīgs drošībai. Man pār rokām pārskrēja neskaitāmas skudriņas un es iesmējos.

Kad visi bija sasprādzēti un brīvo sēdekļu nemaz vai nebija, mūs sāka laist augšā. Es ieķēros Reičelai rokā, un viņa to paspieda, bet neatlaida vaļā. Esot arvien augstāk, manam skatienam pavērās diezgan aizraujošs skats; Desanēla tumsas un nakts varā. Visapkārt esošajā tumsā ik pa laikam bija iedegta kāda laterna vai arī kāds cits gaismas objekts, kas padarīja šo skatu par skaistu, lai gan tas bija parasts.

Šūpinādama savas kājas, kas bezjēdzīgi karājās gaisā, es lūkojos sev visapkārt uz Desanēlu. Mēs tagad vienkārši sēdējām gaisā, bet kuru katru brīdi lielā ātrumā gāzīsimies lejup.

Es gribēju kaut ko teikt Reičelai, bet kad pavēru muti vaļā, mēs sākām gāzties lejup... un es kliedzu.

- Jēziņ` tu man visas ausis piekliedzi. - smiedamās sacīja Reičela, kad mēs bijām izkāpušas ārā un gājām pirkt biļetes nākamajam karuselim.

- Nu piedod. - atbildēju un apstājos ieraudzījusi saldumu stendu. - Ko saki par cukurvati? -

- Ja tu man izmaksā, tad jā, labprāt. - viņa plati pasmaidīja un ieķērās man elkonī . Mēs iegājām pie saldumu stenda kurā bija viskaut kas, sākot jau ar cukurā apceptām mandelēm un beidzot ar cukurvati un popkornu.

- Lūdzu, divas cukurvates. - viņa pavēlnieciski noteica, nepievērsdama nekam citam uzmanību. Itkā viņu nemaz neietekmētu tas, ka mums apkārt stāv dažnedažādi saldumi, un itkā viņa nebūtu šokaholiķis.

- Paldies, - un paņēmusi vienu no lielajām cukurvates tūtēm, es jau sāku to ēst.

- Amerikāņu kalniņus atstāsim beigās, - viņa sekoja manam piemēram, un drīz jau mēs abas stāvējām pie atrakciju saraksta, ēdot cukurvati.

- Nu labi, bet kas tad būs nākamais? -

- Ja godīgi, es nezinu. - viņa sacīja smiedamās, - bet es domāju, ka mēs varētu aiziet uz autodriftu? Man gribas ar kādu triekties. - viņa dīvaini pašķielēja uz manu pusi, un pēc šī skatiena es secināju, ka šis kāds būšu tieši es.

- Okey, bet tu šoreiz izmaksā. - es atbildēju, bet pārstāju smaidīt, kad man ap vidukli apvijās kādas rokas.

- Sveika, mazā. - noskūpstījis mani uz vaiga, viņš atbalstīja savu zodu uz mana pleca un es gandrīz no rokām izmetu cukurvati. Tas bija cilvēks kuru šodien es cerēju nesatikt, nu labi divatā jā, bet ne jau kopā ar Reičelu. Mani biedē neziņa, par Reičelas turpmāko rīcību.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ciesanu-valgi-3/751552

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000