Tām, tām, tām.. man tomēr izdevās ielikt vienu daļu starpā, pirms sestdienas. :)
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ciesanu-valgi-16/755944
- Uz kurieni mēs braucam? - jautāju jau neskaitāmo reizi, bet šķita, ka Kamerons nemaz netaisās atbildēt. Viņš tikai plati smaidīja, uzjautrinādamies par manu nepacietību un ziņkārību, un atbildēja, ka tas esot pārsteigums.
Atkritusi atpakaļ sēdeklī, sakrustoju rokas uz krūtīm un aizvēru acis, prātodama uz kurieni ved šis ceļš.
Mēs bijām ārpuss Desanēlas, to jau liecināja ceļa seguma maiņa un koki, kas nepārtraukti slīdēja mums garām.
- Kas to būtu domājis, ka klusā Embera izrādīsies tik nepacietīga un ziņkārīga. - uzmetis man īsu skatienu, viņš atkal pievērsās ceļam, bet smīns no viņa sejas nepazuda.
Pat nepalūkojusies uz viņa pusi, es izlēmu, ka neatbildēšu viņa piezīmei.. jo patiesībā - tur nav ar ko atbildēt. Nekas dzēlīgs man nenāk prātā, un neko jauku viņš nav pelnījis.
Visbeidzot jūtot, ka mašīnas ātrums palēninās, es rokas nolaidu gar sāniem un pievērsos skatam ārā pa logu. Daudzos kokus bija nomainījis liels lauks no kura tika novākta labība un pļava, kurā bija zirgi. Tieši tāpat, kā pie Kaila.. nemaz nemanot man galvā ieskrien šī doma.
- Nezinu vai esi bijusi laukos. - viņš apstādina mašīnu un pagriežas uz manu pusi. - Bet tāpēc man radās šī neparastā ideja, nelielajai iziešanai. - noteicis, viņš izņem atslēgu no aizdedzes un izkāpj laukā. Es smaidīdama sekoju viņa piemēram. "Vienkārši ğeniāli."
Man vismaz ir prieks, ka nesağērbos kaut kā uzkrītoši, bet pavisam parasti, kā ikdienā.
Jau sākot ar izkāpšanu no mašīnas, es visu laiku sekoju Kameronam. Viņš mani izvadāja 'ekskursijā' pa visu šo teritoriju, un stāstīja, kā te ir pavadījis bērnību strādājot, lai nopelnītu kabatas naudu, jo viņa vecmamma nav bijusi no tām piekāpīgākajām, kas naudu dod tāpat vien. Tā ir jānopelna. Visā šajā laikā man no sejas smaids nenogāja. Es smaidīju kā tāda stulbene, un tas nebija ietekmējams.
- Ir patīkami vērot tevi smaidam. - pacēlusi skatienu no zosulēna, ko turēju rokās, es sastapos ar Kamerona skatienu. - Skolā tu vispār gandrīz vai nesmaidīji. - viņš nosaka un es sastingstu.
Zināju, ka kāds pamanīs to, ka man nav garastāvoklis, bet kā tāds var būt, ja tu esi tikko pametusi puisi, bet viņš tevi turpina vajāt..
- Es reti smaidu. - kautri pasmaidījusi, meloju. Daļēji tas ir tiesa.
Pievērsusies atkal savās rokās esošajai dzīvībai, es klusībā lūdzos, lai viņš vairs neko nejautātu. Es nezinu, ko es atbildēšu, ja viņš jautās kaut ko līdzīgu. Un mana vēlēšanās piepildās - viņš vairs neko nejautā saistībā ar šo tēmu.
Ja mani šobrīd kāds redzētu, neviens nespētu tam noticēt, tam ko šobrīd redz. Bērnībā mani pat ar viltu; piesolot daudz saldumu, jebkuru rotaļlietu ko vēlēšos.. nevarēja piedabūt klāt pie kāda no laukos esošajiem dzīvniekiem. Man bija bail no visiem, izņemot zirgiem, bet par nožēlu, tādu mums laukos nebija.
- Cik bieži tu te brauc? - jautāju jautājumu, kas man pēkšņi iešāvās prātā.
- Bieži. - puisis atbild, un es ar acs kaktiņu palūkojos uz viņu. - Pārsvarā tad, ja vēlos tikt ārpus pilsētas dzīves. -
- Skaidrs. - novelku.
Vēl pēdējo reizi noglaudījusi zosulēna spalvu, es to palaižu pie zemes un tad izpletis savus mazos spārnus, aizskrien.
Vērodama, kā tas pazūd aiz kūts sienas, es pievēršos Kameronam, kas lūkojas uz pļavas pusi un tad vienkārši sāk iet. Un kā jau parasti, es sāku sekot, pat neko nejautādama.
Bet pēdējā brīdī, kad puisis iesoļo stallī un dodas uz seglu pusi, es saprotu ko viņš grasās darīt.
- Es neprotu jāt. - atraucu, kad viņš no malas noceļ divus seglus.
- Domā es protu? - viņš iesmējies atbild un es saraucu pieri. Hā, hā...
- Neticu. -
- Taisnība, es protu, bet īstenībā;tu arī proti, - pienācis man priekšā, viņš man rokās ieliek vienu no segliem, kuru satverot, es ieliecos ceļos. - tikai to nezini. -
- Tas nav smieklīgi. - nomurminu Kamerona mugurai, kas jau dodas pie pirmā zirga.
Es šaubīgi to uzlūkoju. Jā, vēlēšanās man ir un es arī nekad neesmu jājusi, bet es neprotu jāt ar zirgu. Es pat neprotu kā pareizi uzlikt seglus, vai kā pareizi uzsēsties zirgam mugurā. Es neprotu neko - tikai vēlos prast.
- Kameron, es tiešām neprotu. - lūdzoši nosaku, kad viņš man nāk tuvumā un saņem aiz brīvās rokas.
Bet viņš tikai papurina galvu, un izliekas nedzirdam manus iebildumus. Cik ļauni..
Nostājoties blakus zirgam, pie kura mani ir pievedis Kamerons, es strauji ievelku elpu.
- Dod roku. - viņš saudzīgi pavēl, un es izpildu viņa pavēli. - Un tagad kāju. Nē labo nē, otru. - samainījusi kājas es to iedodu Kameronam, un tā tiek ielikta kāpslī. Satvērusi Kamerona roku, es atbalstoties uz kreisās kājas, pārceļu otru pāri. Uzreiz pēc tam, es atlaižu Kamerona plaukstu no sava tvēriena.
- Vai tad bija tik traki? - viņš iesmejas, aplikdams manām pēdām apkārt siksnas.
- Tas jau ir tikai sākums, un jā. Sākumam jau tā briesmīgi. - godīgi atbildu, dziļi ievilkdama elpu. " Bet ļaunākais ir tikai priekšā." atkārtoju sev.
- Tā. Ar siksnām viss ir kārtībā. - pārbaudījis visas siksnas, viņš atkāpjas un piegājis pie sava zirga, pavisam veikli uzkāpj tam mugurā. - Es jāšu tev pa priekšu, un kad es būšu pie staļļa durvīm, tu pavisam viegli, ar kāju uzsit zirgam pa sāniem, labi? - viņš pamācoši nosaka un es gan aizrautīgi, gan bailīgi pamāju ar galvu.
Tāpat kā Kamerons, es satveru sev priekšā esošo pavadu, un puisim nostājoties pie durvīm, pavisam viegli uzsitu zirgam pa sānu. Tad kad tas sāk iet, es sāku elpot straujāk, bet sāku smaidīt.
Izejot ārā, puisis man nostājas blakus un saka, lai eju uz nelielā meža pusi. Tur esot taciņa, pa kuru mēs arī jāsim.
- Kā jūties? -
- Es nezinu. Dīvaini, neparasti, savādi.. - raksturoju savas sajūtas, bet neviena no tām nešķiet precīza.
- Tad jau labi. - viņš smaidot nosaka. Un turpina iet man blakus.
Kad apkārt sāka palikt tumšāks un mēs iejājām jau mežā, es sāku plati smaidīt. Lai gan turot pavadu rokās, manas plaukstas trīc, bet es izbaudu vēju, kuru pavadībā mani mati plandījās, man aiz muguras.
Es vēljoprojām nespēju tam noticēt, ka es jāju ar zirgu. Manas smadzenes atteicās to saprast..
Jājot es jutos neticami brīva. Mani pat vairs neaizņēma domas par Dilanu. Jau iedomājoties viņa vārdu, mani šobrīd nepaņēma ne bailes, ne dusmas.. nekā.
Bet kad es pār ceļu pamanīju lienam čūsku, smaids no manas sejas pazuda un es nepaspēju apstādināt zirgu pietiekami ātri, līdz tas pamanījis čūsku, pacēlās uz pakaļkājām tādējādi nogāzdams mani zemē. Lai gan es centos pieķerties kaut kam, kas ļautu nenokrist, viss šķita pārāk tālu, un es sāpīgi nokritu uz zemes.
- Jēziņ! Tev viss kārtībā? - apstādinājis savu zirgu, pie manis pieskrēja Kamerons. Viņa acis bija plati ieplestas, un balss izklausījās noraizējusies.
Un es sāku smieties..
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ciesanu-valgi-18/757247
