http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ciesanu-valgi-13/754507
Nonākot pie skapīšiem es to atvēru, un saliku iekšā grāmatas.
- Nopietni? Tu mani izseko? - apcirtusies riņķī, es sastapos, aci pret aci ar Kamerona skatienu.
- Nē, es gribēju apvaicāties, ko tu šodien dari. - uzsmaidījis platu smaidu, viņš atspiedās pret blakus esošā skapja durvīm un gaidīja manu atbildi.
- Eju mājās, mācos. - paraustīju plecus, un aizvēru sava skapīša durvis. Man nekad nav īpašu plānu. Parasti visi mani plāni sastāv no mācībām, iziešanas kaut kur ar Reičelas, vai izbraukumiem ar ģimeni. Neesmu komunikabls cilvēks!
- Tad jau tu neatteiksi manam piedavājumam? -
- Atkarībā kādam. - nomurmināju, un sāku doties uz izejas pusi.
- Iziet kaut kur ārā. Man jau kaut kā jāpārliecina tas, ka neesmu maniaks. - viņš iesmējās, un es arī nevarēju nepasmaidīt. Viņš mani kaitina ar to, ka kļūdījos uzskatos par viņu. Un vakar es to izpaudu rakstiski, nevis tikai savās domās.
- Mhm. - smaidot atraucu.
Atvērusi skolas ārdurvis, es izgāju ārā. Ārā nedaudz lija lietus, bet tas jau atbilda gadalaikam. Kā nekā, rudens mēnesis.
- Tas bija, kā jā? - viņš apjautājās.
- Mhm. - atkārtoju vēlreiz.
- Nē? -
- Mhm. - iesmējos.
- Kas tu pēkšņi zaudēji valodu? - Apstājies pie skolas autobusa pieturas, viņš nostājas man priekšā.
- Es nezinu. Ja būs tāds pats laiks, kā šobrīd, tad nē... -
- Bet ja nebūs? - neatļāvis man pabeigt, viņš iestarpina.
- Tad iespējams. - apsēžos uz soliņa, un nolieku somu tur pat man blakus.
- Ko tu tagad gaidi? - palūkojies uz abām ceļa pusēm, viņš pievēršas man, šķiet beidzot sapratis, kur mēs esam apstājušies.
- Gaidu autobusu. Šaubos, ka šādā laikā būtu laba ideja, iet ar kājām mājās. - šaubīgi palūkos, savas mājas virzienā. Itkā es varētu no šejienes to saskatīt.
- Es tevi varu aizvest.. - viņš iesāk, bet šoreiz es esmu tā, kas viņu pārtrauc.
- Nē, paldies. Šoreiz es atteikšos. -
- Kāpēc? - šķiet, ka viņš vienmēr ir pieradis panākt savu. Lai vai kāds būtu jautājums vai strīds.
- Jo man nav grūti pagaidīt arī šeit autobusu. Kā nekā nebūs pirmā reize. - pēdējo teikumu, es saku pusbalsī.
Atceroties savu pirmo reizi, man uzmetas šermuļi. Tā, manuprāt, bija briesmīgākā lieta, ko es esmu piedzīvojusi visas dzīves laikā. Bet ko gan varēja gribēt no iedomīgiem cilvēkiem, kas uzskata sevi par pasaules centru!?
- Gaidi, es tūlīt. - noteicis, viņš metās uz stāvlaukuma pusi.
- Bet es neteicu, ka piekrītu. - nokliedzu viņam pakaļ, bet viņš to ignorēja un pazuda lietus radītajā miglā.
Ja iepriekš lija nedaudz, tad tagad tas jau pārvērtās gandrīz vai īstā lietusgāzē.
Pēc nepilnām desmit minūtēm, man priekšā apstājas, tas pats melnais BMW, ar kuru es braucu sestdien, kad viņš mani veda mājās.
Atveroties priekšējajām durvīm, no tām pazibēja Kamerona roka.
- Kāp iekšā. - bet pamanījis manu vilcināšanos, viņš piebilda. - Es negribu, lai man viss salons ir slapjš, tikai kādas meitenes spītības dēļ. -
Nobolījusi acis, es visbeidzot paķēru somu un ātri iekāpu iekšā, aiz sevis aizcirsdama durvis.
- Tu laikam esi pieradis uzvarēt visur? - piesprādzējusies, es noliku somu sev klēpī. Viņš iedarbināja motoru, un logu tīrāmos.
- Jā. - nemaz nepametis skatienu uz manu pusi, viņš apmierināts atbildēja.
- Un tev ir vienalga ar kādiem līdzekļiem tu to panāc? -
- Nu tā varētu teikt. - sistdams pirkstus pret stūri, viņš kaut ko pie sevis dungoja. Uzlūkodama viņu, es no sākuma sāku smaidīt, bet tad smieties. Tagad tiešām varēja pamanīt, ka viņš ir gaužam apmierināts ar to, ko ir panācis, lai gan es nesapratu, kas tur tik īpašs.
- Šoreiz tu negulēji. - apstādinādams mašīnu pie manas mājas, viņš izslēdzot motoru, pagriezās pret mani.
- Neuzdrīkstējos. - nomurmināju un atvērusi durvis, dziļi ievilku elpu, pirms izkāpu ārā no mašīnas. Lietus pa šo laiku nebija norimis, un tagad tiešām bija īsta lietusgāze.
- Piedod, domāju, ka nekas nesanāks. - pieliekusies, es noteicu Kameronam, pirms biju aizvērusi durvis un viņš vēl aizbraucis.
- Sanāks, neuztraucies. - izdzirdot viņa atbildi, es saraucu pieri. - Esi optimiste, un gaidi manu ziņu. -
Ar tik pat izbrīnītu seju, es aizvēru mašīnas durvis, un lēnā gaitā devos uz mājas pusi. Es tāpat jau biju izmirkusi; mati slapji, drēbes gandrīz viscaur slapjas un apavi - izmirkuši.
Pirms es iegāju iekšā, es novilku apavus tur pat uz lieveņa, zem jumta, un atstāju tos tur pat. Vismaz grīda nebūs slapja, lai gan no šīs rīcības tāpat nav nekādas jēgas. Tāpat grīda būs slapja, jo no manām drēbēm pilēja ūdens.
Pēc tam, ejot uz pirkstgaliem, es skriešus devos uz savu istabu, lai pārģērbtos, un ieietu vannā.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ciesanu-valgi-15/755545