http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ciesanu-valgi-12/753644
Pārējo stundu, es centos pievērsties skolotājam, visu cītīgi pierakstot un klausoties stāstītajā. Bioloğija man nekad nav īpaši patikusi vai interesējusi, lai gan kontroldarbos es bieži iegūstu pašu augstāko vērtējumu.
Šo pašu darbību es atkārtoju visās pārējās stundas, pēc iespējas mazāk cenzdamās sarunāties ar Reičelu, vai kādu citu cilvēku, kurš uzrunāja mani.
Atskanot zvanam uz pusdienām, es kopā ar Reičelu, Martu un Džeiku devāmies uz ēdnīcu. Mani nemaz nepārsteidz fakts, ka Džeiks ir pievienojies mums, un es nebūtu pārsteigta arī, ja pēkšņi uzrastos Kamerons.
Paņēmusi rokās paplāti, es tajā ieliku vienu bļodiņu ar salātiem, glāzi ar sulu un ēdampiederumus. Par to samaksājusi, es devos pie viena no apaļajiem galdiem, kur jau bija iekārtojušies Džeiks, Marta un arī, protams, Kamerons.
Reičela iekārtojās, lai gan it kā neuzkrītoši, bet tomēr, blakus Džeikam. Un man sanāca sēdēt blakus Kameronam. Brīdī, kad sēdos uz krēsla, uzmetu niknu skatienu Reičelai, kura šobrīd plati smaidīja.
- Sveika, - viņš noteica, un pasmaidīja.
Lai gan gribēju viņam neatbildēt. Ignorēt un nemaz nerunāt, uzvarēja manas iedzītās pieklājības manieres.
- Sveiks, - atteicu un pievērsos ēdienam.
Labi zinot Dilanu, viņš kuru katru brīdi ienāks ēdnīcā, un ejot pie sava galdiņa, paies man garām. Parasti es sēdēju pie viņa, bet tagad jau vairs tā nebūs.
Vēl pagaišnedēļ viss bija kārtībā. Mani nebija pārņēmušas nekādas domas, par to, ka man ir jāpamet Dilans, ne arī par visu pārējo, par ko šobrīd nespēju nedomāt.
- Zeme izsauc, Emberu! - man acu priekšā parādījās plauksta, kas piederēja Martai.
- Atvaino, aizdomājos. - neveikli nomurmināju, un nemaz nešaubos, ka es nosarku.
Piekalusi skatienu savai porcijai, kas bija jau pustukša. Man vairs nebija apetītes.
- Domāji ar ko iesi uz balli? - otrpus Kameronam, iesmējās Džeiks, un es gribēju viņam iespert zem galda.
- Jā, un izdomāju, ka vispār neiešu, jo negribu, lai uzturies manā klātbūtnē. - nošņācu, un piecēlusies kājās, aiznesu paplāti.
Spriežot pēc maniem emociju uzplūdumiem, var padomāt, ka esmu stāvoklī. Bet vienkārši, man nav garastāvokļa, un nedēļa ir tikai sākusies. Lieliski!
Izgājusi no ēdnīcas, es taisnā ceļā devos uz mākslas kabinetu.
Paziņojot skolotājai, ka matemātikas vietā, šodien, izvēlējos mākslu, viņa šķita pārsteigta, bet tomēr piekrita, neko nejautājot, kādēļ es mainu mācību priekšmetu. Parasti neviens mācību semestra vidū nemaina kādu no priekšmetiem, bet vienmēr vajag kādu, kas maina ierastās lietas.
Atvērusi klases durvis, es gāju apsēsties pie viena no molbertiem. Šeit pagaidām neviena nav, jo visi ir ēdnīcā, un tā arī ir labāk. Cik uzzināju, visas šīs dienas laikā - mākslu ir izvēlējušiez tikai daži cilvēki no divpadsmitās un vienpadsmitās klases. Ceru, ka tajos cilvēkos neietilpst kāds, no kura cenšos izvairīties.
Paņēmusi rokās tur pat esošo zīmuli, es sāku zīmēt uz galda atstāto augļu kompozīciju; klusā daba.
Tajā brīdī, kad atskanēja zvans, klasē iebrāzās vairāki bērni, un es noelsos pamanot starp tiem Kameronu. Zinu, ka tas nav domāt speciāli, tikai viena vienīga sagadīšanās, bet tik un tā, man nepatīk šī "sagadīšanās".
Kad viņš man pagāja garām, es neatrāvu skatienu no lapas man priekšā. Skolotājai nostājoties priekšā, es visbeidzot atrāvu skatienu. Klases priekšā stāvēja gados veca sieviete, ar jau sirmiem matiem, bet laipnu skatienu, kas gāja pāri katram klasē esošajam cilvēkam.
Šī skolotāja man uzreiz iepatīkas. Arī tas, ka viņa īpaši neizplūst garās sarunās, ka lielāka daļa skolotāju dara. Viņa vienkārši pasaka, kas mums ir jāizdara, un ļauj mums strādāt.
Tā kā, es jau sāku zīmēt starpbrīdī, jau pavisam drīz dodos pēc paletes, uz kuras uzspiežu dažādus krāsas toņus. Atgriežoties savā vietā, es sajaucu dažas krāsas un sāku krāsot.
No sākuma izkrāsojot visu parastajos toņos, es sāku vairāk jaukt toņus un iekrāsot ēnojumu, katram no augļiem.
Sajusdama telefonu ievibrējamies man kabatā, es pametu skatienu uz skolotāju, pirms ņemu telefonu rokā.
" Skaists zīmējums! " Tā ir ziņa no Kamerona.
Pagriezusies uz viņa pusi, es paceļu uzacis uz augšu, tādējādi jautādama bez vārdiem. Viņš tikai papurina galvu, un pievēršas lapai, bet es apjukusi atgriežos atpakaļ.
Pēc vairākām minūtēm, es esmu pabeigusi un noņēmusi lapu no molberta, es to aiznesu līdz skolotājas galdam.
- Jau pabeidzi? - atrāvusies no atvērtās grāmatas sev priekšā, viņa palūkojas uz mani.
- Es jau biju iesākusi starpbrīdī. - pieklājīgi atbildu un pasmaidīdama dodos uz durvju pusi.
Bet pirms es izeju no klases, es pametu skatienu uz Kamerona pusi, kurš protams vēro mani. Kad mūsu skatieni sastopas, es uzreiz aizgriežos un vēlos, kaut nebūtu skatījusies.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ciesanu-valgi-14/754752
