http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ciesanu-valgi-11/753631
Tīrīdama zobus, es jau neskaitāmo reizi aplūkoju savu izskatu, it īpaši kaklu. Par spīti tam, ka zinu, ka viss ir noslēpts un nav tik labi pamanāms, mani nepamet sajūta, ka kaut kas nav lāgā. Ka kādā brīdī, kāds pamanīs un tad man būs jāataisnojas.
Šajā brīdī vienīgais labums, man ir tas, ka skolā es neesmu populāra. Esmu viduvēja, visur. Mācībās, aktivitātēs.. jebkur.
Pametusi skatienu uz pulksteņa pusi, es ātri ieskrienu istabā pēc somas, telefona un jakas, un skrienu lejā pa trepēm.
Līdz stundu sākumam ir palikusi precīzi pusstunda. Bet ja mēs tagad izbrauksim, tad pēc piecpadsmit minùtēm būsim jau skolā, un tad man otras piecpadsmit minūtes būs, lai noģērbtos un aizietu līdz klasei. Man šodien pirmā stunda ir Bioloģija. Un šajā stundā ir vajadzīga punktualitāte. Ja nokavē, tevi nelaiž klasē un tev nākas pavadīt visu stundu gaitenī, jo ja aiziesi kur citur - atzīmēs, ka nebiji stundā.
Uzvilkusi apavus, es atveru ārdurvis, un steidzos uz mašīnas pusi, kurā jau atrodas gan Rolands, gan tētis.
- Domāju, ka tu nekad nebeigsi krāsoties, māsiņ! - Kad iekārtojos aizmugurējā sēdeklī, izsmējīgi piebilst Rolands.
- Pieveries, - atraucu un uzmetu viņam niknu skatienu.
Izdarījusi visu pārējo, proti, piesprādzējusies, iekārtojusies.. es atslīgstu pret sēdekļa malu un paņemu rokās telefonu.
Iegājusi whatsapp'ā, es uzrakstu Reičelai, ka mēs jau braucam un nolieku telefonu sev klēpī.
Visu pārējo ceļu pavadu klusēdama un lūkodamās ārā pa logu. Priekšā ik pa laikam Rolanda vai tētis iesmejas, bet es neatrauju skatienu no kokiem, kas nepārtraukti slīd mums garām. Kā slaidrādē ielikta bilde, tā īsu brīdi parādās un tad pazūd, ļaujot tās vietu ieņemt citai, un tā uz riņķi.
Kad pamanu jau tālumā rēgojamies skolas ēku, es nedaudz sarosos, un visbeidzot pievēršos mašīnā notiekošajam.
- Cikos jūs brauksiet? - iejautājos, atcerēdamās par šodienas vakariņām.
- Pēc darba, iebraukšu pakaļ mammai un tad arī brauksim. - mūsu skatieni sastopas aizmugurskata spogulī, un viņš pasmaida. Tētim smaidot lūpu kaktiņos iespiežas nelielas krunciņas, kas liecina jau par to, ka viņš vairs nav tik jauns, kā bija agrāk. Pasmaidu pretī.
Apstājoties stāvietā, es acumirklī
atvēru mašīnas durvis, un pasakot " attā " izlēcu āra, un steidzos pie Reičelas. Šī steiga, man nebija nekas neparasts.
- Čau, - viņa iesaucās un uz īsu brīdi, apskāva mani.
- Čau, - noteicu, pakāpdama soli uz atpakaļu. - Ejam? -
Par atbildi Reičela tikai pamāja ar galvu. Uzmetusi somu uz viena pleca, mēs iegājām skolā.
Kā jau parasti, gaitenī valdīja liela rosība un kņada. Iejaucoties šajā burzmā, es devos pie sava skapīša, lai noliktu tajā somu un paņemtu vajadzīgās lietas. Reičelas skapītis atradās gaiteņa otrā galā, tāpēc mēs ātri vien izšķīrāmies.
- Sveika, - brīdī, kad ņēmu ārā bioloģijas grāmatu, man aiz muguras atskanēja balss, un es gandrīz vai no rokām izlaidu grāmatu. Pēdējā brīdī paspēju to satvert.
Neko neatbildēdama, es aizcirtu skapīša durvis ciet un paātrinādama soli, devos uz klasi.
- Tu pat nevari atbildēt ar vienkāršu čau? - viņš mani satvēra aiz elkoņa un parāva uz atpakaļu. Es iekodu mēlē.
- Nē, nevaru. Liec mani mierā. - nocirtu un nemaz neatskatoties turpināju iet uz klasi.
Par laimi viņš man nesekoja, un es pavisam drīz arī nonācu pie klases durvīm. Ieiedama tajā iekšā, es taisnā ceļā devos uz klases beigām, blakus Reičelai.
- Zināji, ka Kamerons mācās mūsu skolā? - viņa jautāja, līdz ko es apsēdos un noliku grāmatu uz galda.
- Nē. Džeiks pateica? -
- Jā. Viņi abi iet klasi augstāk. Kamerons iet vienā ar Dilanu, Džeiks - ar Rolandu. - viņa pavisam ikdienišķi noteica, un es novilku īsu " āā "
- Tev vakar viņš uzrakstīja? - Reičela pavīpsnāja, un es saraukdama pieri uzlūkoju draudzeni.
- Kam man bija jāraksta? - atbildēju ar pretjautājumu.
- Tātad neuzrakstīja! - viņa secināja, un smaids pazuda no viņas sejas.
- Kam man bija jāraksta? - atkārtoju.
Uzmesdama skatienu spogulim virs durvīm, es ar visu krēlu pagriezos pret Reičelu. Līdz zvanam bija vēl desmit minūtes.
- Nu Kameronam, kam gan citam? - viņa vienaldzīgi atrauca. - Džeiks teica, ka Kamerons esot viņam prasījis tavu numuru, un viņš jautāja man. Es arī iedevu. -
- Tu esi nepārspējama. - papurināju galvu. - Jā, viņš man uzrakstīja. - piebildu.
- Un? - viņa mudināja.
- Ko un? Mēs vienkārši brīdi pačatojām, viss. - iesmējos. Viņai vienmēr šķiet, ka, ja kāds zēna tev uzraksta, tad starp jums kaut kas var sanākt.
Bet starp mums nekas nebūs, es to zinu. Zinot kāds ir Dilans, labāk neiesaistīties attiecībās ar citu. Man pat negribas domāt ko viņš, tam cilvēkam var nodarīt, lai panāktu to, ka neesmu ne ar vienu kopā.
- Bet viss jau parasti sākas ar nelielu un pavisam vienkāršu čatu. - viņa pasmaidīja, un atvēra grāmatu.
Palūkojusies uz klases priekšu, es pamanīju ienākam skolotāju, un tieši pēc tam atskanēja zvans. Cik punktuāli!
Atverot skolotāja nosaukto lapas pusi, es atvēru vaļā kladi un ierakstot datumu un jauno tēmu, atcerējos Reičelas teikto.
- Šoreiz nē. - atbildēju, bet viņa tikai papurināja galvu.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ciesanu-valgi-13/754507
