Šis būs pirmais no daudziem stāstiem par dzīvi un sajūtām. Kāds raksta, kāds liek komiksus... man vieglāk izteikties šādi:
Ciemiņš
No visām pusēm katru dienu
Lapsas un vilki man saka vienu:
Tev jāmīl visi – zili un melni, kreisi un labi, dievi un velni,
Arī Lī un Alī, Ivans un Žans
Pat tālako zemju aitu gans.
Jo dienas, jo trakām man mīlēt spiež,
Atnāk kaimiņš, avīzi sejā sviež
Saka, lai lasu - pirmais vagons jau ceļā,
Bet nebūs ciemiņš ierastā veļā.
Tam galvā būs lakats, dvielis vai palags,
Nekas tāds, kas būtu šeit parasts, ierasts un saprasts,
Bet man jāmīl viesis tāds kā nācis,
Pat, ja tas dusmīgs kā modināts lācis.
Arī dīvainie niķi, kas būs tam galvā
Man jānorij un jāglauda viņu pa spalvai
Jo tad saņemšu galveno balvu –
Paēdušus vilkus tālā malā un laimīgu lapsu pašmāju alā.
Jau ver ar steigu manas mājas durvis,
Rudā lapsa un ciemiņu burvis,
Brīnumus sola un ķīseļa upes,
Galvā tiem doma, ka galīgi glups
Ka nezinu es ar ko tas beigsies,
Ka nāksies pašam pie kaimiņiem steigties.
Redzot ciemiņu nodomus kvēlos,
Pieveru durvis un pasaucu dēlus
Lai parāda viesiem uz Rietumu pusi
Tur siltāka ziema un saldāka dusa.
Visbeidzot tie aiziet un paliek tik klusi... tik parasti, ierasti, saprotami klusi
