No slimnīcas mājās atbraucu pirms nedēļas. Ar Robertu viss man ir kārtībā. Es neteiktu, ka ideāli, jo vakar skolā viņš atkal sakāvās ar Raivi. Starpcitu Matilde ar Raivi atkal ir draugi. Nē, viņi nav kopā, bet ir vismaz draugi.
Es ar Robertu it kā esam kopā, it kā nē. Neko nevar saprast. Skolā mēs dažreiz staigājam kopā, bet neesam nekāds skolas saldais pāris. Bet Līva un Erīna man ir prasījušas vai es esmu kopā ar Robertu. Es tikai teicu, ka nezinu. Patiesībā arī nemeloju.
Šorīt es gribēju uz skolu braukt ar riteni, jo gandrīz pusgadu nebiju ar to braukusi. Pēcpusdienā solīja lietu, bet tas jau nekas. Kuru tad lietus ir ievainojis? Sarunāju uz skolu braukt kopā ar Robertu. Viņš piekrita. Vispār izskatījās diez gan smieklīgi, kā viņš man pretī brauca ar savu riteni, kurš viņām ir par mazu. Toties man ir kalna velosipēds, varu braukt arī pa mežu. Kad ieradāmies kopā skolā, mūs atrada visu skatieni. Mani pārņēma sajūta, ka izskatos slikti vai esmu notašķījusi jaku, jo visi tā uz mani blenza.
Es sajutos neērti un paskatījos uz Robertu, viņš arī nebija to gaidījis. Pa logu pavīdēja Līvas skatiens. Un es sapratu, ka šodien tikšu pratināta ne pa jokam. Mēs iegājām skolā, kur cilvēki bija bariem. Es sajutos pavisam neērti. Un Roberts tāpat.
- Kāpēc visi tā blenž uz mani? Vai man pie muguras kāds piespraudis zīmīti? –
Roberts iesmējās, viņš manu sašutumu nebija dzirdējis. Liekas atkal Robertam visa dzīve bija viegla un bezrūpīga. Viņš apstājās un paskatījās uz mani, un nopētīja no galvas līdz kājām.
- Nē, laikam neesi notašķīta. -Roberts sāka smieties.
- Nē nu forši! Tu tiešām neapjēdz situācijas nopietnību, uz mani blenž kā uz kaut kādu ciplanētieti!-
- Pirmkārt viņi blenž uz mums abiem un otrkārt viņiem skauž. –
Viņš pieliecās un pavisam viegli mani noskūpstīja. Un ne jau tāpat vien, viņš jau nu zināja, ka man tā jau ir kauns. Viņam vēl vajag to radīt! Vai tagad mēs skaitāmies pāris skolasbiedru priekšā? Roberts turpināja.
- Varu derēt, ka puse no klāt esošajiem vīrieša dzimuma pārstāvjiem, domā, ka tu biji palikusi pie manis pa nakti. –
- Kretīns. –
Es iebukņīju viņam sānos, bet viņš tik turpināja smieties. Es paskatījos ar ļoti dusmīgu skatienu, un gāju uz skolas trešo stāvu, kur man notika pirmā stunda. Roberts man sekoja, pieķeroties man pie rokas. Kad viņš bija man jau blakus, tad aplika savu roku man ap vidukli, un es nemaz negribēju, lai viņš tā dara.
- Vai tiešām tev tā ir jādara skolā? Kur pilns ar cilvēkiem! –
- Nu beidz Anna, citi pat skolas ēdnīcā skūpstās stāvot rindā! –
- Sarunāsim vienu lietu. – es atgrūdu viņu no mana vidukļa. – Nekādu perversu izdarību skolā! Labi? –
Roberts apsēdās uz soliņa un es viņam blakus. Roberts bija mazliet sašutis, laikam jau es esmu pārāk pareiza. Bet nu tie, kuri skolas ēdnīcā skūpstās šauj pār strīpu.
- Anna, no kā tu tik ļoti baidies? Par to, ko citi padomās par tevi? Es nesaprotu.-
- Es neko tādu neesmu teikusi, man vienkārši nepatīk, ka visi tā blenž. Man kauns par sevi. –
- Tev kauns par mani? Kāpēc tad vispār sākām draudzēties, ja tu to negribi? –
- Nu izbeigsim, es nekad neesmu teikusi, ka negribu. Vienkārši no malas tas izskatās, tā neforši. –
Roberts piesēdās man pilnīgi blakus, tā ka es biju iespiesta pie krēsla malas. Un sprukt nekur nevarēju, es jau zinu, ka viņš mani noķertu. Viņš pieliecās tik tuvu, ka viņa seja bija 15 centimetru attālumā no manējās. Es sāku nervozēt, jo lai nu cik ļoti es viņu mīlētu, viņš bija tik tuvu kā nekad. Viņš pasmaidīja un uz uzcēla vienu uzaci.
- Tātad tu baidies? –
- Es ne no kā nebaidos. –
Tie gan bija salti meli. Es no daudz kā ļoti baidījos. No visa, kas citiem likās jaukas lietas. Bet man patika viss, kas citiem šķita pretīgs. Roberts izaicinoši paskatījās man acīs un pasmīnēja. Viņš aplika rokas man ap vidukli, un skatījās tieši acīs, kā sastindzis. Es sapratu, ka viņš grib lai neizturu spriedzi un noskūpstu viņu. Likās, ka es to arī neizturēšu, jo viņa rokas palika arvien ciešākas. Viņš atkal izaicinoši pasmīnēja.
- Pierādi. –
Es vairs tiešām neizturēju un noskūpstīju Robertu tā, kā vēl nekad. Domājams viņš saprata, ka man tiešām ne no kā nav bail. Mēs pirmo reizi tā skūpstījāmies skolā, vēl pie tam es nezināju vai kāds neblenž vai nefilmē. Roberta rokas bija drausmīgi stingras. Es nesaprotu, kā var būt tik spēcīgas rokas, ja neiet uz treniņiem. Viņš bija apķēries man ap vidukli un gandrīz vai uzgūlies virsū, un es biju apķērusies viņam ap kaklu. Kāds blakus pēkšņi nokremšļojās. Ak, diegs, vai kāds te stāvēja un noskatījās? Es uzreiz atgrūdu Robertu, kurš atkal smīnēja. Nelietis, viņš atkal būs mani apkaunojis visas skolas priekšā. Uz mums skatījusies bija Līva. Viņa gandrīz vai lūza no smīniņiem.
- Piedodiet, ka iztraucēju, bet Anna mums jāaprunājas. Uz pāris minūtēm, tad atdošu tevi atpakaļ Robertam. –
Roberts pasmīnēja un paskatījās uz mani. Nelietis, nelietis! Vairs nekad viņš ar savu skatienu no manis neko tādu nedabūs! Sekoju Līvai uz meiteņu toleti ceturtajā stāvā, kur neviens neiet uz toleti, bet iet apspriest, jaunākos atgadījumus. Kā sapratu, šodien tas atgadījums būšu es. Mēs iegājām toletē un kur bija tik daudz vietas, ka tur salīstu vismaz pusklase. Viņa pagriezās uz manu pusi.
- Kāpēc tu man neteici, ka esi kopā ar Robertu? Tu šonakt biji pie viņa? Ak, diegs, kad tu to vispār taisījies man izstāstīt? –
- Nu es nemaz nezināju, ka mēs jau esam kopā.. Laikam tikai pirms piecām minūtēm to sapratu. Un es vispār ar viņu neguļu. –
Es biju nosarkusi līdz pašiem kāju pirkstu galiem. Man bija tāds kauns no Līvas, viņa izskatījās tik pārsteigta, ka viņas acis atgādināja latviešu valodas skolotāju. Līva vairs neko nejautāja tikai, sāka ķiķināt. Viņa laikam nekad nebeigs mani apkaunot. Es nesapratu kāpēc viņa vēl smīn.
- Kas ir?! –
- Kā kas ir, tu maz zini kā tas izskatījās? Tā it kā tu taisītos ar viņu pārgulēt tepat uz vietas! –
Līva sāka smieties un es sāku palikt dusmīga. Robertam bija taisnība, citiem vienkārši skauž, bet par šito izgājienu viņš vēl man dabūs. Līvai pašai arī nemaz tik spīdoši ar Artūru negāja. Viņi izšķīrās, tad atkal sagāja kopā. Un tā visu laiku, jau no 10. klases. Es paliku arī mazliet uzjautrināta un gāju jau prom.
- Idiote! –
Es uzsaucu Līvai, bet viņa to nemaz nedzirdēja, jo bija aizņemta ar smiešanos. Man vairs smiekli nenāca un es gāju prom. Aizgāju uz trešo stāvu, kur vēl jo projām sēdēja Roberts. Ieraudzījis mani viņš iesmējās.
- Nezināju, ka tu TĀ māki. –
- Nav nemaz tik smieklīgi, man nācās skaidroties Līvai! Ja tu zinātu ko viņa padomāja! -
- Ko tad viņa tik nepareizu padomāja? Varu derēt, ka tieši tā tas arī izskatījās. –
Laikam man vienīgajai tas nelikās smieklīgi, bet Robertam gan tas likās ļoti uzjautrinoši.
- Jūs visi esat pārmērīgi samaitāti! –
Roberts atkal iesmējās. Es apsēdos viņam blakus, un izvilku telefonu, lai izdzēstu visas tās īsziņas, kuras toreiz Roberts slimnīcā, nekaunīgi atņemot man telefonu, izlasīja. Viņš apsēdās man blakus, un saka pētīt ko es daru. Es sāku dzēst tās īsziņas, kurās tika pieminēts viņš. Bet tomēr, es esmu pateicīga šīm īsziņām, jo tikai pateicoties tām esmu kopā ar Robertu.
- Kāpēc tu tās dzēs ārā? Ko es darīšu, ja nu zaudēšu atmiņu?-
Roberts atkal iesmējās. Viņš šodien bija palicis pārmērīgi humorīgs. Vai tik nav salietojies?
- Būs tev jāpacenšas nezaudēt. Negribu, lai vēl kāds atņem man telefonu, un izlasa manas personiskās īsziņas. –
Nez kur palicis zvans uz pirmo stundu? Kāpēc laiks tā velkas? Paskatījos pulkstenī, un secināju, ka vēl piecas minūtes. Labi, ka tik maz, ilgāk Roberta smieklus neizturēšu. Kamēr dzēsu ārā visu lērumu ar īsziņām, jau noskanēja zvans. Es piecēlos un taisījos jau doties uz vēstures stundu, kad Roberts atkal saņēma manu roku un noskūpstīja mani. Tas sāk palikt pārāk uzmācīgi.
- Mēs taču sarunājām, vai ne? –
- Labi, jau labi. –
Es gāju uz savu stundu. Un rīts patiesībā bija iesācies diezgan labi, izņemot, ka tagad puse skolas domā, kā es guļu ar Robertu, jo kopā braucām uz skolu. Un visi taču zina, ka es nedzīvoju centrā, bet Roberts gan. Kāpēc visi uzreiz iedomājas, ka es paliku pie viņa pa nakti? Viņš vienkārši pabrauca man pretī. Un es esot tā samaitātā, ja?
