Pamostoties no miega, bija jau vakars. Uz naktsgaldiņa stāvēja ēdiena paplāte un aiz tās, uz krēsla piemidzis gulēja Roberts. Viņš noteikti gribēja uzzināt ko vairāk par manām īsziņām ar Aneti, tāpēc arī palicis.
Es pat nezinu kā to visu paskaidrošu viņam, tas būs ļoti grūti, jo es negribu viņam atzīties mīlestībā. Varbūt arī tagad viņu mīlu, bet tam nav nozīmes, ja viņš narkotikas mīlētu vairāk par mani. Esmu pārliecināta, ka viņš bija pārsteigts lasot manas īsziņas, par to saturu.
Roberts miegā noraustījās un atvēra acis. Izstaipījās un atkal nožāvājās. Tad viņš pamanīja mani un es ātri aizvēru acis, izlikdamās, ka guļu. Viņš kļuva domīgs, varbūt nenoticēja, ka es guļu.
- Nedomā izlikties, ka guli. Tev acis bija vaļā. –
- Pieķēri. –
Viņš piecēlās, apgāja apkārt gultai un atkal apsēdās krēslā. Paskatījās man acīs un paņēma manu roku savējā. Es sāku nervozēt, viņš gribēja aprunāties par īsziņām.
- Ko tu domāji ar tām īsziņām Anetei? –
- Nezinu. –
- Labi varbūt pirms sākam runāt, iztiksim bez izvairīšanās un melošanas. Labi? Tātad, ko tu domāji ar tām īsziņām? –
Viņš pacietīgi blenza man acīs. Gaidīja. Skatījās. Es pagriezu galvu uz otru pusi un atvilku savu roku atpakaļ. Nu man bija tāds kauns kāds nekad mūžā nav bijis. Šī saruna mani iedzīs kapā. Roberts nelikās mierā.
- Anna? –
- Es domāju, ka tev jau nu pašam pieleca pietiekami skaidri, tā ka man nevajag neko paskaidrot. –
- Domāju gan, ka vajag! Kāpēc tu ne reizi man neteici, ka mīli mani? Vai arī kā to var nosaukt? –
- Tās bija mirkļa iedomas, nekas vairāk. Es biju iedomājusies tevi mazliet citādu. Tu esi mazliet pārpratis.-
Viņš sarauca uzacis, laikam gaidīja, ka es viņam atzīšos mīlestībā un būsim kopā līdz mūža galam! Tāds nebija mans mērķis.
- Nu zini ko, tad tu baigi čakarē Aneti ar tādiem meliem! Tu likies jauka, un forša līdz brīdim, kad tevi iepazīst līdz galam. –
- Kā tad tas ir jāsaprot? –
Es to uztvēru kā klaju uzbraucienu. Vai es tiešām varētu būt iemīlējusies tādā puisī? Man nepatīk runāt ar puišiem par tik jūtīgiem tematiem kā mīlestība un mana personība. Neesmu radīta, lai atzītos tik tieši. Man vienkārši ir bail.
- Nu pavisam vienkārši, tu paflirtē ar kādu puisi, kurš uzķeras uz tava āķa. Un tad viss, pasūti trīs mājas tālāk. Anna, tas ir vienkārši cūciski! Kad vispār tu uzdrošināsies izteikt savu īsto viedokli, nevis runāt aplinkus? Tu saki to ko citi grib dzirdēt! –
- Tu gribi dzirdēt manas domas ja? Tiešām gribi? Tad nu klausies mister prezident! No 7. klases to vien daru, kā starpbrīžos tevi novēroju. Visas īsziņas bija īstas! Un nemelo, ka ar visiem flirtēju! Es neesmu Meitene pēc pasūtījuma! Visas domas tu jau izlasīji, pat pirms piecām minūtēm es domāju, ka tās visas domas domāju vēl tagad! Tu esi kretīns, nevis es! Es nespīdzinu cilvēkus ar personiskiem jautājumiem! Es piecus gadus centos, pats vainīgs , ja neko nespēj saprast.–
Es jau biju sākusi kliegt. Es tiešām nespēju aptvert, ka pēc piecu gadu pūliņiem viņam vēl nav skaidrs. Vai tiešām man būs burtiski viņam jāatzīstas mīlestībā? Esmu devusi tik daudz mājienu, kā viņš nesaprot!
- Piedod, es nedomāju, ka tu flirtē ar visiem. Patiesībā nekad neesmu tevi ar nevienu kopā redzējis. Patiesībā es visu šo laiku nojautu, ka es tev patīku, bet neuzdrošinājos to pateikt tev, jo nebiju pārliecināts. Es vienkārši neesmu tik ideāls, lai kāds mani mīlētu.-
- Kas man vēl jādara, lai to pierādītu tev? –
- Nekas. Piedod, ka man ir tik lēna aizdedze.–
Viņš piegāja pie manas gultas un palika tā stāvam nokāris galvu. Es saņēmu viņa roku un Roberts paskatījās man acīs. Viņa acis iemirdzējās. Un viņš pieliecās, lai mani noskūpstītu, bet.......... ienāca māsiņa. Lai velns parauj to sasodīto māsiņu! Kā var šitā krist uz nerviem. Pa priekšu gandrīz atņem telefonu, un pēc tam izjauc svarīgu brīdi!
- Piedodiet, ka iztraucēju, bet es atnācu pateikt, ka rīt jūs izrakstīsim no slimnīcas. Protams, jums būs iknedēļas pārbaude, vai diēta tiek ņemta vērā. Es nu iešu. –
Māsiņa neveikli izskrēja ārā un piemiedza ar aci Robertam. Tā nav flirtēšana, ja? Varu derēt, ka tai māsiņai jau ir viņa fotogrāfija!
- Šodien es vēl palikšu pie tevis un rīt palīdzēšu sakravāt tavas mantas. –
- Okey. –
Viņš pieliecās atkal, lai mēģinātu mani noskūpstīt, bet es viņu ar roku apturēju.
- Ne šeit, tā māsiņa gan jau, ka tagad mūs vēro pa lodziņu sienā. Tev drīzāk jāiet skūpstīt viņa, būtu redzējis kā viņa uz tevi skatījās. –
Es iesmējos un Roberts nosarka, viņš nebija pamanījis, ka ir iepaticies Māsiņai. Par spīti visiem maniem lūgumiem, viņš atrada brīdi, kad pievēru acis un tāpat noskūpstīja mani. Bezkauņa. Tagad biju nosarkusi es, nevis viņš.
Tas nebija tāds kaislīgs skūpsts kā toreiz manā istabā, bet gan tāds mīļš un pateicīgs. Viņš pasniedza man jau sen atdzisušu paplāti ar ēdienu.
- Ēdīsi? –
- Negribu tos mēslus ēst.-
Viņš iesmējās un nolika paplāti uz galdiņa. Man sāka nākt miegs, jo bija jau vakars. Roberts apsēdās uz krēsla un vēroja mani, līdz miegs atkal mani ieaijāja. Es nesapņoju. Es gulēju saldi jo saldi. Un iedomājos, ka man skolā šo to nu nāksies paskaidrot gan Līvai, gan Erīnai , gan Matildei.. Un vēl viss jāatstāsta Anetei. Viņa bija gandrīz gatava braucēja pie manis uz slimnīcu, bet es aizliedzu viņai braukt, un Anete negribīgi paklausīja.
