Es šodien negribēju iet uz skolu. Pirmkārt, jo ir pirmdiena un otrkārt, jo gan sestdien, gan svētdien neesmu runājusi ar Robertu. Man pat negribas atcerēties to, kas notika viņa dzīvoklī. Ja šodien aiziešu uz skolu , tad būs jārunā ar Robertu. Tomēr būtu ļoti bezatbildīgi bastot skolu, kad vien tas ienāk prātā. Tā Anita var darīt, kad ir pārbaudes darbs. Nolēmu , ka uz skolu iešu.
Ir maijs un maija beigās Matildei paliek 18. Pilngadību nevar nenosvinēt. Esmu viena no viņas dzimšanas dienas ballītes organizatorēm. Vēl piedalās Kate, Erīna, Līva, Samanta un mazliet arī Anete. Anete apsolīja, ka uz maija beigām atbrauks ciemos. Un es esmu pilnīgi pārliecināta, ka viņa gribēs satikt Robertu. Šodien bija ieplānots sastādīt viesu sarakstu, jo mēs īrēsim pirti un katram būs jāmaksā noteikta naudas summa. Matilde patiesībā ir vienīgā, kas nezin par šo ieplānoto tusiņu. Es sarunāšu ar Robertu, lai viņš nopērk nedaudz alkoholu. Viņam rudenī paliks jau 19. Es negribu pirkt, kaut gan man jau divus mēnešus ir 18, vienalga pārdevēja uz mani paskatīsies, kā uz sīku alkoholiķi.
Skolā viss bija kā parasti, bērni bļaustījās un skrēja uz kafejnīcu. Skolotājas sēdēja savos kabinetos. Pārsteidzoši, bet neviens uz mani vairs neblenza. Tas priecē. Skolā ierados tikai piecas minūtes pirms zvana, lai man nebūtu laiks runāt ar Robertu.
Pirmā stunda bija bioloģija, tā ir pirmdienu sliktāka stunda. Līva atkal smējās, un es nevarēju nesmieties par viņas smiekliem. Skolotāja aita piedraudēja, ka mūs izsēdināšot, bet tas taču ir vienalga. Mums abām semestrī bioloģijā bija virs septiņi, tā ka viņai nav dižu iemeslu mūs izsēdināt.
Diena bija tik saulaina, ka es ar Līvu devāmies nelielā pastaigā. Aizgājām uz šūpolēm pie baznīcas. Pļāpājām par dzīvi, par puišiem, par citiem un par sevi. Es viņai pastāstīju par Robertu, kas un kā ir patiesībā. Līva man pastāstīja, ka ar Artūru atkal sastrīdējušies. Tas nav nekāds brīnums. Bija tik forši beidzot iziet pastaigāties tik ideālā laikā. Vēlāk mēs aizgājām uz veco karuseli, tur kad bijām mazākas arī esam griezušās. Līvai ir mazākā māsa Beatrise. Līvai pašai viņa bieži krīt uz nerviem, bet es sev tādu māsu gribētu. Pēc tam Līvai bija jāiet uz mūzikas skolu. Un es izdomāju aiziet uz veco skolu, kur nu jau divas nedēļas nebiju bijusi.
Kāds pārsteigums, pie Mergupes krasta pretī vecajai skolai, sēdēja Roberts. Viņš sēdēja zemē, un ausīs viņam bija austiņas. Viņš dziedāja līdzi dziesmām un man bija jāvaldās, lai nesāktu smieties, jo viņš dziedāja galīgi šķībi. Es gāju tuvāk, bet viņš mani nemaz nepamanīja. Tikai tad, kad es apsēdos blakus, viņš izņēma no ausīm austiņas.
- Sveika, necerēju tevi te satikt. –
- Es tevi arī. –
Viņš ātri mani noskūpstīja. Un paņēma manu roku savējā. Mēs sēdējām un skatījāmies upes ūdenī. Liekas viņš bija aizmirsis atgadījumu piektdien. Un es nemaz netaisījos par to runāt. Bija jauki, tā sēdēt un baudīt vasarīgo laiku. Roberts paskatījās man acīs.
- Piedod par to, kas notika piektdien. –
- Nekas, viss taču ir kārtībā. –
- Pēc pāris nedēļām mans tēvs dodas nelielā braucienā uz Lietuvu. Viņš teica, ka es varu paņemt līdzi kādu savu draugu. –
- Bet kā tad skola? Tev drīz taču eksāmeni , lai pabeigtu skolu.-
- Nu jā es zinu, bet es iedomājos, ka kādreiz mēs paši varam doties kādā pāris dienu izbraukumā ar mašīnu. Man autovadītāja tiesības ir un tēvs mašīnu iedotu. –
Es iztēlojos šādu braucienu kopā ar Robertu. Tas būtu pat tīri jauki. Ja neskaita to, ka man māte noteikti neļautu braukt, bet nu tas vienalga esmu pilngadīga tāpēc varu darīt to ko gribu.
- Tas būtu ļoti forši, ja mēs brauktu vasarā. –
- Kāpēc vasarā? Braucam jau piektdien! –
- Es tā nevaru, man māte neļaus braukt. –
- Man atgādināt cik tev gadu? Šķiet, ka 18, vai ne? –
Tas gan bija taisnība, esmu pilngadīga. Būtībā man pieder pasaule. Daru ko gribu, kad gribu un kur gribu. Tad jau brauciens pa Latviju uz pāris dienām nenāktu par ļaunu.
- Es padomāšu, varbūt tev taisnība un jau šo piektdien varam patusēt. –
- Nevis varbūt, bet noteikti. Brauksim divatā vai gribi paņemt kādu līdzi? –
- Divatā. –
Es noskūpstīju Robertu un viņš iesmējās. Laikam jau saprata, ka man negribas, lai kāds būtu kā piektais ritenis. Roberts izvilka savu telefonu. Es paskatījos un viņš bija uzlicis kameru.
- Ko tu dari? –
- Gribu kādu tavu fotogrāfiju savā telefonā. –
Viņš pavērsa telefonu pret mani un sāka tēlot cītīgu fotogrāfu, viņš bija pat izbāzis mēli. Es iesmējos un pagriezu galvu uz otru pusi.
- Izbeidz! –
Es smejoties atbildēju, bet viņš tik turpināja ķert kadrus. Man nepatīk fotografēties, bildes nekad nav gana labas. Roberts nolaida kameru un sāka runāt.
- Es domāju, ka man pietiks ar kādu no divdesmit bildēm. –
- Ceru, ka neizskatos pēc ķēma. –
Roberts iesmējās un paskatījās man acīs.
- Tagad mums vajag vienu kopīgu bildi. –
Viņš atkal ieslēdza kameru un pavērsa to pret mums. Viņš nespieda pogu, lai fotografētu mūs, tikai skatījās man acīs. Roberts lēnām liecās man klāt un mēs sākām skūpstīties. Tāpat kā toreiz skolā, kad Līva uz mums skatījās. Tad gan viņš sāka fotografēt. Un es iesmējos. Viņš turpināja mani skūpstīt un mēs sākām smieties. Es izrāvu viņam no rokām telefonu un sāku skatīties bildes. Dažas bija tīri jaukas.
- Jāieliek rāmītī. –
- Kā tad Robert, lai tavi vecāki to redz? –
- Es vecākiem jau izstāstīju par tevi. Par mums. – Viņš palika mazliet nopietns.
- Ko? Kāpēc? –
Es biju ļoti sašutusi. Kāpēc viņš to jau ir pastāstījis vecākiem? Es taču vispār nebiju par viņu ieminējusies vecākiem.
- Kas tur tik īpašs? Mēs taču esam kopā, vai ne? –
- Nu jā, bet es taču nezinu ko tavi vecāki par mani domā. –
- Tieši tāpēc rīt es aizbraukšu tev pakaļ un tu paliksi pie mums uz vakariņām. –
Kā viņš varēja tā izrīkoties? Gan jau, ka viņa vecāki par mnai neko labu nepadomās. Mēs nemaz neesam kopā tik ilgi, lai jau taisītos sabiedrībā atzīties. Es nepazīstu viņa vecākus, tikai mammu. Patēvu nekad neesmu satikusi.
- Ko? Nē! –
- Kāpēc nē? –
- Es domāju, ka mēs neesam kopā tik ilgi, lai ietu atskaitīties taviem vecākiem. Mani vecāki vispār nenojauš par tavu eksistenci.-
Tā bija patiesībā. Ar vecākiem pēdējos gados maz runāju, izņemot „Labrīt!” un „Atā!”, mēs vispār diži nesarunājamies. Esmu pie tā pieradusi. Acīmredzot Robertam ar vecākiem bija daudz labākas attiecības un viņi par visu izrunājās. Žēl, bet manā ģimenē tā nenotiek. Katrs ar savām lietām cīnās pats.
- Tas, ka mēs neguļam nenozīmē, ka nemīlam viens otru. Pat ja tu nebūsi uz tām vakariņām, mani vecāki tāpat tevi kādreiz satiks. -
Vai Roberts tikko man atzinās mīlestībā? Viņš atkal cenšas mani pierunāt uz kaut ko, izmantojot savu šarmu. Man nebūtu nekas pret tikšanos ar viņa vecākiem pēc kāda laika, kaut kur nejauši satiekoties. Bet ja es iešu uz vakariņās viņi man iztaujās, apskatīs, novērtēs. Kas notiks tad, ja es viņiem neiepatikšos? Tad viņi uz mani skatīsies kā uz blakti, kas jānospiež.
- Ko tad, ja es viņiem nepatikšu? –
- Tad viņiem būs jāsamierinās, jo man tu patīc. –
- Tu man arī. –
Es pieliecos un pavisam lēni un maigi noskūpstīju viņu. Man nez kāpēc nebija vairs bail runāt par jūtām ar Robertu. Viņš teica ko domāja, tāpēc arī teicu un darīju to ko domāju. Varbūt tā nemaz nav tik slikta doma, iepazīties ar viņa vecākiem.
- Kā tad būs ar tām vakariņām? –
- Labi, bet, ja es viņiem nepatikšu vaino pats sevi.-
- Gan būs labi. Viņiem ir svarīgi, lai es esmu laimīgs. –
- Un tu esi? –
- Esmu. –
Tā mēs tur palikām sēžot vēl pusstundu. Nekur nebija jāsteidzas. Man pirmdienās pēc stundām mūzikas skola nebija. Man laiks bija atliku likām. Varēju te sēdēt cik gribēju.
Tagad es zinu, skaidri un gaiši to dzirdēju, ka Roberts arī mīl mani. Un laikam pašreiz uz pasaules man nav nekā svarīgāka. Vēl tikai jāsaņemas un jāinformē mani , tas nav taisnīgi pret viņiem, ja viņi neko nezin. Rītdien man būs jāsatiek Roberta vecāki gribu es to vai nē. Vairs izvēles iespēju nav.
Es apskāvu Robertu un mēs palikām pasēdēt Mergupes krastā.
