Tā kā mans rīts bija iesācies, ļoti neveikli, klasesbiedri uz Mani blenza, it kā nebūtu redzējuši. Visu dienu mani pavadīja slēpti skatieni. Es jutos ļoti neērti. Vēl pie tam dažas reizes starpbrīžos satiku Robertu. Un viņš man piemiedz ar aci. Un iesmējās, laikam atcerējās kā mēs skūpstījāmies. Vēl jo projām galvā skan viņa vārdi :
„Es nezināju, ka tu TĀ māki.” Pēc stundām nebijām sarunājuši tikties, tāpēc uzreiz pēc stundām taisījos braukt ar riteni mājās. Kad gāju ārā no garderobes Roberts ieskatījās man tieši acīs, bet es neapstājos un turpināju iet uz izeju.
Izgājusi ārā pamanīju, ka līst. Stulbums, mājās pārbraukšu kā slapja žurka. Piedāvāju pa ceļam aizvest Erīnu uz centru, lai viņa nenokavētu autobusu. Viņa arī nedzīvo pilsētā. Tā viņa uzsēdās uz bagāžnieka un mēs braucām. Braucām pa ceļu, kur ir kalns, mēs braucām lejā no tā un man sāka zust kontrole pār riteni. Ceļš bija slapjš un ritenis arī negribēja īsti klausīt. Stūre sāka raustīties un ritenis arī. Ātrums bija ļoti liels un pēkšņi likās, ka braukt no kalna ir daudz vieglāk. Erīna bija nokritusi no bagāžnieka. Es centos nobremzēt, nu pēc lieliem pūliņiem es gandrīz nokritu, bet man izdevās apstāties. Es uzreiz pagriezos uz Erīnas pusi.
- Vai tev viss ir kārtībā? –
- Jā, kā nu to ņem. –
Ieraudzīju, ka Erīnas šorti un zeķubikses ir noklātas ar dubļiem un ir slapjas. Telefons arī bija dubļains un jaka slapja. Viņa bija iekritusi tieši peļķē. Mēs abas sākām smieties bez elpas. Mēs smējāmies par to kā viņa izskatās, jo viņai taču vēl bija jākāpj autobusā. Un visu šo laiku, lietus turpināja līt.
Erīna uzkāpa vēlreiz uz riteņa bagāžnieka. Es grīļīgi sāku braukt, šoreiz lēnāk. Ceļš bija bedrains, un Erīna visu ceļu čīkstēja. Es vēl speciāli braucu cauri peļķēm, un mēs atkal smējāmies. Manas kājas jau sen bija slapjas, bet toties Erīna viscaur bija slapja.
Es viņu izlaidu centrā un viņa drosmīgi kāpa autobusā., ar visiem nodubļotajiem šortiem. Es turpināju smieties. Sāku braukt ar riteni, bet pēkšņi sāka zvanīt telefons. Anete. Viņa tiešām vienmēr atrod īsto brīdi kad piezvanīt. Apstājos pie kultūras nama, un zem jumtiņa pastūmu riteni, pati iegāju kultūras namā. Anete bija pacietīga un turpināja zvanīt, es pacēlu klausuli.
- Čau, Anete! –
- Sveika. Kā iet, kas jauns ar Robertu? Ko dari? Kāds laiks? –
- Es ar Robertu esam kopā, šodien viņš mani apkaunoja. Pašlaik sēžu kultūras namā, jo ārā līst lietus un es ar riteni nevaru aizbraukt mājās. –
- Ko? Jūs esat kopā? Pa kuru laiku, kāpēc tu man neko neteici? –
- Toreiz kad biju slimnīcā, viņš tur visu laiku sēdēja, un masiņa gribēja man atņemt telefonu, bet Roberts to tomēr dabūja. Tad viņš sāka lasīt visas mūsu īsziņas, tur bija rakstīts, ka es viņu mīlu un tā. Un viņš to visu izlasīja. –
- Un kas notika tālāk? –
- Nu mēs izrunājāmies, un šodien es sapratu, ka mēs esam kopā. –
- Kas tad šodien tāds notika? –
- No rīta kopā braucām uz skolu, un visi padomāja, ka gulēju pie viņa. Un pēc tam mēs diez gan kaislīgi skūpstījāmies uz soliņa trešajā stāvā. –
- Wow.....jūs guļat? –
- Ak, diegs, Anete! Protams, nē! –
Es taču ja teicu, ka Anete ir drausmīgi samaitāta un es nezinu vēl samaitātāku cilvēku. –
Es nometu klausuli. Anetes attiecību padomi nav diži spīdoši, viņa ir kopā ar savu klasesbiedru Ričardu. Un viņi ir tāds kā Viņas skolas saldais pāris, kopā jau no 9.klases. Un patiesībā viņai viņš iepatikās jau 7.klasē, kad pirmo gadu mācījās Kuldīga. Tajā laikā pa telefonu runājām katru dienu vismaz 30 minūtes, bet tagad apmēram divas reizes nedēļā, ik pa 15 minūtēm.
Izgāju no kultūras nama, paņēmu riteni un sāku braukt. Lietus bija mazliet mitējies. Un atkal zvanīja telefons. Nu, bļāviens! Vai es reiz tikšu mājas? Apstājos, izvilku telefonu no kabatas un redzēju, ka zvanītājs ir Roberts. Nu labi, ar viņu es varu parunāt.
- Čau! –
- Čau, Anna! Vēlies iziet pastaigāties? –
- Piedod es laikam nevaru, es braucu mājās ar riteni un esmu viscaur slapja, kā tāda žurka. Tāpat jau esmu nosalusi, labāk braukšu mājās. –
- Tu vari iebraukt pie manis, es tev varu iedot sausas drēbes. Kad lietus būs pavisam pārstājis līt, tad varēsi braukt mājās. –
- Nu labi. Bet es tikai nezinu kur tu dzīvo. –
- Ak ,diegs, aizmirsu pateikt. Kur tu esi? –
- Es esmu pie kultūras nama. –
- Labi paliec turpat, es tūliņ pie tevis atskriešu. –
- Labi. –
Ko es esmu izdarījusi? Es taču izskatos pēc slapjas žurkas, kā viņš uz mani skatīsies. Man tā jau kauns par to, kas notika no rīta skolā. Es apsēdos uz slapja soliņa. ir maija vidus un nav auksts, bet neierasti lietains gan. Un esmu viscaur slapja lietus dēļ, pa gabalu jau redzēju Robertu. Viņš tiešām skrēja.
Kad viņš jau bija apmēram 100 metru attālumā, es sāku uzraukties, jo es tiešām izskatījos briesmīgi. Viņš pienāca klāt un iesmējās.
- Tev tiešām noderētu jaunas drēbes. –
- Jā es zinu. –
Mēs gājām uz viņa māju. Patiesībā tā bija pavisam netālu no pasta. Viņam bija trīsistabu dzīvoklis. Iegājusi tajā viņš novilka man slapjo jaku, aiznesa to uz vannas istabu un izgrieza labu daudzumu ūdens. Es novilku kedas un tajās burtiski bija ūdens peļķītes. Roberts atnāca pie manis.
- Nāc droši iekšā. Uzreiz pa kreisi ir mana istaba, tad mammas un tēta, pa labi lielā istaba. Pa gaiteni uz priekšu ir virtuve un turpat blakus vannas istaba. Tūlīt tev piemeklēšu kādas drēbes no mammas skapja. –
- Tava mamma neko neteiks? –
- Viņas šeit nav un viņai drēbju tāpat ir par daudz. –
- Nu labi. –
- Es tev uzliešu arī tēju. –
- Mhm..... –
Viņš iegāja savu vecāku istabā un varēja dzirdēt kā viņš meklē man drēbes. Es aizgāju uz Roberta istabu un pētīju tās iekārtojumu. Tā bija pārsteidzoši kārtīga, gultas pārvalks bija tumši sarkans. Pie sienām bija dažādi plakāti. Pēc minūtes istabā ienāca Roberts ar drēbju kaudzīti rokās.
- Te būs bikses, krekls, zeķes un kaut kāda jaka. –
- Paldies. –
Es paņēmu drēbes un viņš uzreiz izgāja ārā. Roberts tomēr ir džentlmenis. Sāku vilkt nost slapjās bikses, tās bija ļoti grūti novilkt, jo tās bija pielipušas pie ādas. Tad novilku zeķes un krekliņu. Tas viss bija gandrīz līdz galam slapjš. Es tikai apakšveļā stāvēju Roberta istabā, tas ir mazliet mulsinoši. Es paņēmu rokās kreklu, kad pēkšņi atvērās durvis.
Roberts nenāca man tuvāk tikai skatījās tieši virsū. Tas bija vēl briesmīgāk.
- Es atnesu tev tēju. -
- Tu atnāci, lai man iedotu tēju, vai lai nāktu paskatīties kā es pārģērbjos? –
Roberts iesmējās un padzērās no man domātās tējas krūzes. Es iespiedu rokas sānos. Neesmu gluži modele, jo man vēders nav ideāli plakans un es nesveru 50 kilogramus.
- Varbūt. –
Viņš nolika savu tējas krūzi uz galda un tuvojās man. Es sāku nervozēt. Viņš pienāca man tik tuvu, ka man atlika tikai ievilkt elpu, lai sajustu ko viņš ēdis pusdienās. Laikam saldējumu. Viņš apķēra rokas man ap kaklu un sāka skūpstīt mani. Es nevēlējos ar viņu pārgulēt, to es tiešām negribēju. Mēs turpinājām skūpstīties un es apķēros viņām ap kaklu. Viņš mani lēnītēm stūma uz gultas pusi un es sapratu, ka jābēg tagad nevis vēlāk.
Es iekritu gultā un Roberts uzkrita man virsū. Mēs turpinājām skūpstīties un viņš jau sāka vilkt nost sev kreklu, kad es beidzot saņēmos.
- Robert es to negribu! –
- Kā? –
Es pastūmu viņu nost un piecēlos sēdus. Viņš bija nedaudz nosvīdis, jo laikam domāja, ka es tiešām gulēšu ar viņu.
- Piedod, tu zini, ka es ......ka tu man patīc, bet es......es negribu pārgulēt. Un ne jau tāpēc, ka ar tevi, bet vispār. –
-Anna, piedod negribēju tev uzmākties. -
Viņš piecēlās un izgāja no istabas. Roberts laikam tagad ir sašutis. Bļāviens man nevajadzēja viņu pasūtīt. Es ļoti ātri saģērbos, un izgāju koridorā. Roberts tieši tur stāvēja, es burtiski ieskrēju viņam rokās. Viņš skatījās man acīs un es apķēros viņam ap kaklu un samīļoju. Viņš man uzspieda buču uz pieres un iedeva apavus. Es ātri saģērbos un izskrēju no Roberta dzīvokļa.
Es paņēmu riteni un braucu mājās. Braucu un domāju, kāda idiote es biju, ka tik rupji atšuvu Robertu.
