local-stats-pixel fb-conv-api

[Cerība 7]0

Picērijā nebiju bijusi pāris dienas!

Es neticēju ,ka tik vienkārši atbraucot uz Rīgu,es iepatikšos kādam puisim.

Bija jauks vakars,krustmāte nebija mājās un es izgāju ārā.

Un tiklīdz es apsēdos,pienāca sms.

Ja godīgi ,sirds mazliet iesāpējās,jo es nezināju,ko manas acis ieraudzīs!

Svešs numurs.Kāds noteikti bija sajaucis.

,,Sveika! Nezinu vai mani vēl atceries ,bet es nevaru aizmirst Tavu skatienu un vēlos Tevi vēlreiz satikt! Vai drīkst ?''

Pirmais ,kas man ienāca prātā - garais pusis no picērijas. Bet...mans numurs. Kur viņš to ir dabūjis? Tāpēc nolēmu riskēt un pajautāt. Uzrakstīju viņam :

,,Vai drīkstu minēt?''

Piecēlos kājās, mani sāka dīdīt nemiera gars.

Pienāca atbildes sms.

,,Atnāc un uzzināsi! Pēc stundas pie minimārketa stāvvietas!''

uhhhhh.

Mani pārņēma nelabums -gan no satraukuma, gan bailēm. Un ja nu tas bija Alekss! Viņu redzēt nebūtu tas pats patīkamākais skats. Bet mana iekšējā balss man lika riskēt!

Pie minimārketa es biju ātrāk, nekā bija norunāts. Es staigāju šurpu turpu, ik pa sekundei ieskatījos telefonā - laiks bija kā iekalts akmenī, stāvēja uz vietas. Kad es pagriezos ar skatu pret stāvvietu, mana sirds burtiski pārmeta kūleni krūtīs.Es sajutu kā tā izkustas no vietas...Tas bija tas pats puisis no picērijas. Bet kā...un kāpēc ?

Es paliku stāvot uz vietas, jo es nebiju pārliecināta par to kas notiks. Vai tiešām puisis ir nācis mani satikt, vai arī tas ir kāda izdomāts ļauns joks. Man tas likās pārāk neaptverami. Kamēr manu prātu nodarbināja visi šie jautājumi, viņš jau stāvēja man pretī.

-Sveika! - viņš, mazliet nedroši mani pasveicināja.

Es noriju kamolu, kas bija radies no satraukuma un aizprostojies manu rīkli. -Sveiks!

-Es ceru, ka neesmu Tevi nobaidījis kaut kādā veidā!

,,O , jā un kā vēl esi! Drošībai es paņēmu līdzi gāzes baloniņu ! '' no šīs domas man iezagās smaids uz lūpām.

-Nē! Tikai es esmu...,- es pat nezināju, ko lai viņam saku,- pārsteigta.

Viņš pasmaidīja, mazliet nosarcis.- Labi, ka tikai pārsteigta !

Pec mazas neērtas klusuma pauzes, viņš piedāvāja aiziet pasēdēt kādā kafejnīcā, aprunāties, iepazīties tuvāk. Iegājām klusā , cilvēku nepiepildītā vietiņā, viņš man izmaksāja tēju un gardus šokolādes cepumus, kurus ēdām abi.

Viņš iesāka sarunu. - Man, laikam, vajadzētu Tev atbildēt uz jautājumu, kur es ieguvu Tavu numuru! - puisis pasmaidīja. Viņš, laikam, lasīja manas domas.- Laikam gan ,jā! Es alkstu to uzzināt!

-Tava krustmāte! Pareizāk ,es viņu pazīstu un es viņai apvaicājos par Tevi! Un viņa, kā jau saprotošs cilvēks, man izpalīdzēja! Mani sauc Leo. Patiess prieks Tevi satikt!

Nu lūk! Visu manu jautājumu sakne un iemesls- krustmāte!

14 0 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000