Iepriekšējā daļa http://spoki.tvnet.lv/literatura/Censties-smaidit-sapes16/717048
*Pēc desmit gadiem*
Ir jau pagājuši veseli desmit gadi pirms, es zaudēju visu, kas man bija. Varbūt ne visu, bet pietiekami, lai es varētu sākt savu dzīvi no jauna. Par laimi šāvieni bija ļoti neprecīzi, un es varēju aizbēgt projām no viņa.
Es vēlētos to visu aizmirst, bet nevaru, jo vienmēr atceros, ka kādreiz man bija meita, kurai šogad jau būtu sešpadsmit gadu. Lai kāda viņa bija, es viņu mīlēju, un devu viņai visu, ko viņai vajadzēja! Ar laiku atmiņas par viņu kļūst miglainākas, bet tā sajūta, ka viņas vairs nav paliek aizvien stiprāka.
Pašlaik es dzīvoju pie jūras, kur vienmēr esmu sapņojusi dzīvot. Man patīk ik viena vietiņa šeit, jo šeit ir kluss, un nevienam neinteresē tava pagātne, bet vienalga tas nepalīdz man aizmirst visu, kas toreiz bija!
Pirms nepilnas nedēļas es biju nolēmusi, ka es atriebšos Egilam, ja tā viņu vispār sauc. Es viņu nogalināšu, un par viņu pasmiešos! Izbaudīšu to mirkli, kā viņš mirst, tā pat kā viņš pavēlēja nogalināt Emīliju.
Šodien to biju nolēmusi izdarīt, vakardien biju uzzinājusi, kur viņš dzīvo, un nolēmu, ka ilgi nevilcināšos, jo viņš noteikti nebūs gaidījis atriebību no dzīva miroņa.
Tā arī devos uz turieni. No sākuma ilgi domāju, kā viņu nogalināt, un beigās izdomāju, ka ielavīšos viņa mājās un tur viņu paķeršu uz muļķi. Vienīgais ierocis, ko es ņēmu līdzi bija ļoti ass nazis.
Ielavīties viņa mājā nemaz nebija tik grūti. Ne kas man priekšā nestājās. Pat durvis viņš bija atstājis vaļā. Tad devos uz virtuvi, un domāju, ka viņu tur sagaidīšu, jo šeit bija diezgan tumšs, un cik vien es par viņu atceros, viņam patika pēc darba uz reiz ienākt virtuvē un paknakstīties ap ledusskapi.
Ja kāds te tev ienāks, domāju, ka nogalināšu viņu un nolikšu maliņā, ko parādīt Egilam, kad mēs sastapsimies.
Es apsēdos vienā no krēsliem un vēroju virtuves durvis, gaidīdama, ka kāds ienāks pa tām. Biju tik saspringta, ka ar laiku sāka sāpēt spranda, un man bija jāpastaigā pa virtuvi.
Kad to biju izdarījusi, sagribējās dzert, un es biju mazliet aizkaitināta, par to. Kāpēc taisni neīstajā brīdi, man sāk sāpēt kaut kas, un vēl dzer gribās.
Piegāju pie ūdens krāna un paņēmu blakus stāvošo stikla glāzi. Tad attaisīju ūdeni vaļā un ielēju glāzē ūdeni.
Pēkšņi izdzirdēju, ka kāds atver vaļā durvis, un man ar blīkšķi nokrita ūdens glāze zemē. Es aši pagriezos, un pretim man veras pārsteigta meitene. Viņai ir melni mati, šķiet, ka tie ir krāsoti, bet kas to lai zina. Bet viņas acis, tās mani fascinē, tās ir tik lielas, vienīgai kurai esmu redzējusi tik lielas acis, bija mana mazā meitiņa Emīlija.
Meitene jau sāk smaidīt, un viņa ir ļoti priecīga, kas mani biedē.
“Mammu, tu atgriezies!”viņa nokliedza un pēkšņi metās pie manis.
