Čelsijas smaids. Ziemassvētku bonusnodaļa.1

Naels.

Ziemassvētkus es dievināju, lai gan manā valstī tos svinēja trīs daļās. Mums nebija Santa Klausa, bet bija Svētais Nikolass. Manā zemē bērni sākumā par labu uzvešanos decembra sākumā dabūja augļus un konfektes, bet sliktie tika pie oglēm vai pēc garšas tamlīdzīgām konfektēm. Šeit, Ņujorkā, stāsts bija pavisam cits. Bērniem vairāk rūpēja dāvanas, nevis pats svinēšanas prieks. Tas mani skumdināja, liekot ilgoties pēc manas mājas un tradīcijām. Nebija brīnums, ka tika ieviests termins “itāļu” temperaments. Mans un Amerikāņu temperaments pilnīgi noteikti nesakrita.

Apsēdos uz penthausa palodzes un palūkojos lejup uz sniegoto Apperīstsaidu, un no augšas vēroju notiekošo. Vitrīnās greznojās Coca Colas radītais Ziemassvētku vecīša tēls, kopā ar Klausa kundzi, elfiem un duci ziemeļbriežu. Pārdevēji, kur nu kurais, izlika vitrīnās visu, kas saistīts ar Ziemassvētkiem. Pat tad, kad izkāpu no taksometra un devos uz dzīvokli, pamanīju suvenīru veikalu, kurā varēja iegādāties tualetes papīru ar eglītes zīmējumu. Tas nu bija par daudz. Pašlaik es jutos drošāk, būdams vērotāja pozīcijā. Kaut kas skaists jau tajā bija.. Mātes ar mīlošiem skatieniem pavadīja bērnus, kuri domāja, ka patiesi pie viņiem ieradīsies vīrs ar dāvanām, kamēr vecāki pa nakti cepa piparkūkas, saiņoja dāvanas un centās sagādāt bērniem ilūziju par skaistu bērnību.

Atvēru telefonu un pasmīnēju, kad man pretim vērās Čelsijas Milleres apaļais acu skatiens, kas ne tuvu nelīdzinājās tam, kāds tas bija dzīvē. Šo bildi biju dabūjis kaut kur google dzelmē, lai viņu neaizmirstu. Jau tajā pirmajā reizē, kad es viņu satiku, es zināju, ka viņa ir tā īstā. Es atceros ikkatru niansi, kā viņa todien izskatījās tā, it kā attēls būtu iededzināts manās smadzenēs. Viņai mugurā bija meitenīga kleitiņa, kas asi kontrastēja ar viņas nopietno sejas izteiksmi. Fantastiski garas kājas, burvīgi gurni, satīna maiga āda..Un apaļas, lielas acis, kas padarīja viņu līdzīgu lellei.. Viņa bija sirreāla. Un tas mani darīja vai traku. Viņa nelīdzinājās citām sievietēm šajā industrijā, viņai piemita.. sirds? Tas, kā viņa pārdzīvoja par drauga nāvi.. Man pat vienubrīd šķita, ka kapā būs jāgulda arī viņa.

Lai gan sabiedrībā viņa šķita kā vēsā dāma, kura ir gana spēcīga, lai izsistos industrijā, es redzēju viņas vājo pusi. Viņa bija tik mīļa, trausla un sargājoša. Ne tas vien. Viņa bija mīloša un skaista, pat noraudājusies. Nezinu, kāpēc, es vēlējos viņu no visa pasargāt. Viņa mani nepameta pat sapņos. Man šķita, ka jūku prātā. Varbūt tā arī bija. Tāpēc nācās vien piezvanīt māsai, jo zināju, ka Damiens, mans brālis, pateicoties kuram, es iepazinu Čelsiju, būs pārāk aizņemts ar savu topošo sievu. Tupretī Elija bija mans mīļākais cilvēks. Viņa, būdama mazliet jaunāka par mums, bija spējīga dot ļoti labus padomus. Pie tam šī būs pirmā reize, kad es viņai pastāstu par meitenēm. Lai cik apkaunojoši tas nebūtu, man bija tas jāizdara. Elija bija tāda pati sieviete kā Čelsija, viņām pilnīgi noteikti bija kaut kas līdzīgs prāta shēmās.

-Priecīgus Ziemassvētkus, brāļuk!- Elija noteica, pacēlusi klausuli,- Jau esi Ņujorkā?

-Jā, pašlaik skatos kā ārā snieg. Kā klājas tev?-

-Fantastiski. Tagad cepu kēksu ar rozīnēm un šokolādi. Mamma ir prom, tētis arī, Damiens ir ar Katrīnu, bet es esmu viena..-

Es plati pasmaidīju,- Neizklausās, ka tev būtu ārkārtīgi garlaicīgi.-

-Nu patiesībā, sūdzēties nevaru. Kā iet manam Naelam?- māsiņa mīļi vaicāja. Jau kopš četru gadu vecuma es tiku kronēts kā “viņas” Naels. Mana un Elijas saikne bija daudz spēcīgāka nekā Elijas saikne ar Damienu. Iespējams tāpēc, ka es vienkārši biju vecāks. Es un Elija bijām kā viena vesela divas daļas. Pat izskatā mēs bijām līdzīgi, abiem ogļmelni mati un gandrīz lāzerzilas acis.

-Ir kāda sieviete..- es neveikli ierunājos un piepeši savu ieceri nožēloju. Bet atpakaļceļa vairs nebija, un nācās turpināt,- Emm.. nu.. Man viņa ir ļoti iepatikusies, bet..

-Nael, Nael,- māsa noklakšķināja mēli,- Tikai nesaki, ka tu izlaidi zuti no akvārija..

-Tavas metaforas..- es nobolīju acis,- Nē, neesmu ar viņu pārgulējis, ja tas tevi interesē. Problēma ir tajā, ka man laikam viņa patīk.

-Pag, pag. Tu saki, ka tev viņa patīk, bet tad tu saki, ka laikam patīk. Kā tad tur ir?- mana mazā māsa bija lielisks klausītājs. Tāpēc arī viņai padevās sniegt padomus, viņa dzirdēja un klausījās runātājā.

-Es nezinu!- izsaucos,- Es nespēju to sievieti aizmirst, kopš pirmo reizi viņu ieraudzīju. Es viņu redzu pat sapņos. Es uz pirkstiem jūtu, kā ir viņu apskaut.. Es pamazām braucu sviestā..-

-Ziemassvētki ir brīnumu laiks, Nael,- māsiņa mīļi sacīja,- Padomā, varbūt beidzot tu esi kādā..

-Es neesmu viņā iemīlējies,- es liedzos,- Man viņa vienkārši.. patīk.

-Un nemaz nesaki, ka tu neesi par viņu domājis tā..- māsa koķetēja un es sev negribot atcerējos vakardienas sapni, un noelsos,- Ha, es zināju. Tu viņu iekāro.

-Tev nedeg cepumi?- sarkastiski noprasīju un iesmējos, kad māsa nometa klausuli. Atsāku dzert šokolādi un skatīties ārā pa logu, cenšoties sazīmēt tajā visā kaut ko no Čelsijas. Pats nezinu, kāpēc.

Nolēmu, ka vislabākais veids, kā saprast, kas notiek, ir dabūjot informantus. Man bija uzticams draugs, Čārlijs, kurš viegli tika galā ar personlietām. Ja par kādu vajadzēja ko uzzināt, Čārlijs bija pirmais, pie kā vērsties. Tīņu gados apgūtais hakera talants nebija aizgājis velti.

-Bruklins,- Čārlijs atbildēja pēc otrā signāla.

-Čelsija Millere. Dzīves dati. Attiecības. Ja vari, sameklē arī kādas intrigas, baumas, jebko,- es delikāti noteicu. Šādas sarunas ar Čārliju bija veiksmi nesošas. Precīzi nosaukts, kas vajag, īsa, kodolīga saruna.

Man par izbrīnu, viņš iesmējās.- Tu smejies? Par to skuķi nav nekā. Tukša vēsture. Ne attiecības, nekas. It kā viņa pirms savas kompānijas nebūtu eksistējusi. Pat atrodot viņas iepriekšējo vārdu neuzdūros nekam vairāk par ierakstu skolas volejbola komandā. Tā sieviete slēpj pat to, kā sauc viņas vecākus, pat sekmju izrakstus. Saproti? Nav NEKĀ. Un ko tas nozīmē?

-Tas nozīmē to, ka kaut kas tur nav tīrs.- es noņurdēju,- Paldies, Čārlij. Priecīgus Ziemassvētkus,- novēlēju un atvienoju sarunu, atbalstīdams zodu pret dūri. Taču ātri vien manā sejā atplauka smaids. Skaista. Seksīga. Gudra. Mīloša. Un ar noslēpumu.

Mana.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Celsijas-smaids-32/780747