Čelsijas smaids /34/1

Izkāpu pie mājas, paņēmu maisiņus un devos iekšā. Tallija tieši devās prom, tāpēc samaksāju sievietei par darbu un noliku maisus uz grīdas. Devos uz virtuvi, un atspiedos ar muguru pret leti. Man bija bail. Tik ļoti bail, cik sen nebija bijis. Sausas lūpas un sirds aritmija bija tikai mana ķermeņa reakcija. Manas rokas bija aukstas, it kā nupat būtu turējušas ledu. Es nezināju, ko lai es daru. Apziņa, ka biju tikusi novērota, bija bezgalīgi pretīga. Ielēju glāzē aukstu ūdeni un lēni to izdzēru, cenšoties sevi nomierināt. Man vajadzēja rīcības plānu.

Un ātri.

Labi, ka manas mantas jau bija sakrāmētas. Atlika vien pievienot vēl pāris apģērbu gabalus, ko iegādājos šodien, pasūtīt biļetes un tikt prom. Steidzīgi uzmeklēju datoru, kur centos atrast privāto lidmašīnu pakalpojumus tepat Milānā, taču, svētku sakarā, nebija nekā. Ar pēdu nervozi situ pa grīdu, līdz nolēmu, ka labākais, ko varu darīt lietas labā, ir apzvanīt visas lidostas, un kaut vai pārmaksāt par lidojumu, bet ātrāk tikt prom. Jau taisījos zvanīt, kad nopīkstēja e-pasts no Aleksas.

“Atpūties labi.” Viņa novēlēja. Paldies dievam. Biļetes es varu izdrukāt arī lidostā. Vairs pat check in pavadītais laiks mani nebiedēja. Atviegloti nopūtos un atgūlos gultā. Jau pēc pāris stundām es būšu Amerikas Savienotajās Valstīs. Iepriekš, kad tur biju, es bēgu neatskatīdamās, un tagad turp atgriezos, lai paliktu. Kas ar mani notika?

Man vairs nebija laika, ko izniekot. Ieliku somā arī datoru, paņēmu koferus un visu nonesu lejā uz virtuvi. Labi, ka manam telefonam bija gana daudz opciju, lai dators nebūtu jāizmanto. Apsēdusies virtuves dīvānā, sāku sastādīt sev darāmo lietu sarakstu, lai ieviestu kaut kādu dienaskārtību. Vispirms, man vajadzētu doties paēst. Pēc tam man vajag izprintēt biļetes un izņemt naudu no bankomāta. Tad doties uz lidostu un gaidīt reisu. Tas nu būtu skaidrs.. Bet kāpēc Naels aizvien nebija piezvanījis? Vai es viņu tik ļoti aizskāru?

Nolēmu noriskēt un pieliku telefonu pie auss.- Pacel, lūdzu..- es nočukstēju, klausoties pīkstienos. Divi.. trīs.. četri pīkstieni. Jau grasījos nospiest sarkano klausulīti, kad atskanēja mana mīļotā cilvēka balss.

-Jā?- viņš atkal bija samiegojies,- Tu? Vai tad tu mani nepasūtīji?

-Nē,- es iekodu īkšķa nagā, juzdama, kā nosarkstu.- Labi, jau labi, gribēju atvainoties..

-Ir divi naktī. Čelsij.- viņš miegaini atteica.- Man rīt ir agri jāceļas... Vai šī saruna var pagaidīt?

-Pagaidi! Man ir viens jautājums!-

-Kāds?-

-Vai tu tici Ziemassvētku brīnumiem?- es pavaicāju un plati pasmaidīju.

-Es ticu brīnumiem,- Naels sacīja un nožāvājās,- Piedod, bet man tiešām ļoti nāk miegs..

-Arlabunakti,- es novēlēju un atvienoju sarunu. Tu pat nezini, kāds brīnums tevi sagaida.. Ja mani vispār var nosaukt par brīnumu... Pēc viņa balss, man šķita, ka visas bailes ir pagaisušas, un es varēju pievērsties savām darāmajām lietām.

***

Lidmašīna bija fantastiska. Pirmajā klasē bija visērtākie ādas krēsli, kādos vien jebkad biju sēdējusi. Mana vieta atradās pie apaļa loga, aiz kura varēja redzēt mākoņu okeānu slīdam gar manu skatu. Pretī man bija galds, uz kura stāvēja jaunākais “E! Fashion” žurnāla izdevums un americano kafija kvadrātainā, interesantā krūzē un šokolādes kēksa gabaliņš. Pie sienas bija arī stikla vāze ar milzīgu rožu pušķi, kas smaržoja pa visu salonu. Tas tiešām bija fantastiski. Gandrīz pat aizmirsu, ka esmu lidmašīnā, kamēr dzēru kafiju un ēdu kūciņu, paralēli lasot žurnāla manuskriptu, kas vēl nebija nonācis apgrozībā.  Es varēju netraucēti nomierināties un pat pievērt acis, un kārtīgi izgulēties pirms nosēšanās Kenedija lidostā.

Likās, ka guļu vien īsu brītiņu, līdz pilots paziņoja par nosēšanos lidostā. Miegaina aizsprādzēju drošības jostu un palūkojos pa logu uz naksnīgo Manhetenu, kuru izgaismoja dzīvokļu gaismas un mašīnas. Vienā no šīm ēkām ir cilvēks, ko es mīlu, un doma par to mani aizkustināja. Sākoties izkāpšanai, paņēmu rokas bagāžu, un devos uz termināli. Labi vien bija, ka uzvilku biezāko jaku, kāda man bija, jo laukā patiešām sniga. Pamatīgi sniga. Paņēmusi savas mantas, devos uz vietējo suvenīru veikalu, lai nopirktu sev cepuri un cimdus, par ko nebiju iedomājusies. Pēc tam negribīgi devos uz izeju, kur spēcīgi puteņoja. Labi vien bija, ka taksometri bija piestājušies tieši pie izejas, tāpēc nenācās gaidīt.

Mašīnā bija patīkami silti. Izpalīdzīgais šoferis palīdzēja man ar mantām, kamēr sasildījos mašīnā, un noskaidroju viesnīcas adresi. Lai kā man gribētos piezvanīt Naelam, vēl nejutos gana gatava. Vēl vajadzēja nogaidīt, līdz viņu pārsteigt. Turklāt jau atkal bija vakars, un vīrietis droši vien tāpat bija aizņemts.

Šoferis mani izlaida nevis pie viesnīcas, bet gan dzīvokļa, tāpēc apmulsu un pārbaudīju vēlreiz, vai adrese ir pareiza. Drošības pēc piezvanīju Aleksandrai, jo arī viesnīcā nebiju reģistrēta. Man priekšā bija klasiska Aperīstsaidas dzīvojamā ēka, veidota no sarkaniem ķieģeļiem, lieliem logiem un mazu balkoniņu katram dzīvoklim.

-Vai tu man esi atsūtījusi pareizo adresi?- Es pavaicāju, skatoties uz grezno namu.

-Es atcēlu tavu pasūtījumu. Viens no kolēģiem uzstāja, ka tik veiksmīgam cilvēkam nav jāpaliek viesnīcās, un dabūja tev atbrīvotu dzīvokli uz mēnesi. Piedod, ka nepateicu ātrāk.-

-Nez, kas ir šis kolēģis..- es nopukstēju.

-Kas, kas?-

-Nekas, esmu galā.- noteicu un atvienoju sarunu. Drošības labad nolēmu, ka šovakar labāk palikšu viesnīcā. Galu galā, es nezināju, kas bija šis ļoti dāsnais kolēģis, kas kaut kādas mistiskas sakritības dēļ dabūja man brīvu dzīvokli bez makas uz mēnesi Manhetenas iespaidīgākajā rajonā. Turpretī viesnīcā es jutos vieglāk, mierīgāk un labāk. Šveicars palīdzēja man iekārtoties, uznesot manas somas uz numuriņu, kas radīja daudz patīkamākas sajūtas. Idille gan ātri tika izjaukta, kad no sveša numura pienāca interesanta satura īsziņa.

“Tā nu gan ir nepateicība :@ Dabūsi pa pakaļu! :@:@:@”

“Tad nāc un iedod.” Es izaicināju, un noliku telefonu malā, lai pārģērbtos. Piepeši es to rūgti nožēloju, jo, ja domāju pareizi, tad tagad pati biju pielējusi degšķidrumu ugunsgrēkam. Uzvilku mugurā krekliņu un šortus, sapinu tumšos matus bizē, un apsēdos gultā, nezinādama, ko gaidīt, jo atbildes nebija.

Toties bija seši ļoti draudīgi un uzstājīgi klauvējieni pie durvīm.