Čelsijas smaids /32/3

***

Nespēdama rast mieru, es staigāju no viena dzīvokļa stūra līdz otram tik ilgi, ka šķita, ka būšu ieminusi taciņu laminātā. Man gribējās piezvanīt Naelam un izsūdzēties, bet pašlepnums neļāva. Es nedrīkstēju izrādīt, ka man viņš ir tik ļoti, ļoti iekritis sirdī. Tas nebija labi un nebija pareizi. Vairāk nekā skaidrs, ka šīm jūtām jāpieliek gals, pirms tās atplaukušas, jo man negribējās pat domāt par ziņām, ko mediji varētu veidot vai tiem skatieniem. Apsēdos uz palodzes un saņēmu galvu rokās. Kāpēc man? Tā vien gribējās, kaut es spētu atgriezties laikā un parunāt ar mammu... Bija taču Ziemassvētki.. Aizvēru acis, un centos neraudāt. Man tik ļoti šobrīd vajadzēja ģimeni.. Tieši tagad..

Drebošām rokām nospiedu telefonā numuru un iešņukstējos.- Tēti..

-Čelsij?!- tēvs izklausījās patīkami pārsteigts. Sen nebiju viņu tādu dzirdējusi. Iepriekšējās reizēs viņš vienmēr bija noskaities vai aizskarts.. Šoreiz es nolēmu riskēt..

-Tēti..- es krampjaini ievilku gaisu,- Piedod man. Piedod, ka es tev nezvanu. Piedod, ka es tevi pametu. Piedod, ka esmu bijusi tik slikta.. Tēti, piedod man..- es lūdzu un noslaucīju asaras. Klausules otrā galā nebija dzirdama ne skaņa, tāpēc pārbaudīju, vai signāls vēl ir.

-Neraudi, meitiņ,- tēta balss atmaiga. Es pat nezināju, kā reaģēt..- Es pats neesmu bijis labāks tēvs. Vienmēr tikai alkohola reibumā, aizmirsdams par pašu dārgāko, kas man ir.. Piedod man, mazā..-

Pirmo reizi mēs abi raudājām klausulē. Galu galā, mēs bijām ģimene. Daļa no viena, daļa otrā. Mēs vēl mirkli parunājāmies par to, kā ir mājās, līdz devu solījumu, ka pēc iespējas ātrāk atgriezīšos mājās, lai varam izlīgt kā pieaugušajiem pienākas. Kad tas bija paveikts, devos apsēsties pie klavierēm un, aizvērusi acis, sāku spēlēt melodiju un dziedāt tai līdzi. Pati nesaprotu, kā emociju radītās sajūtas spēja man likt atcerēties katru dziesmas vārdu un noti. Vislabākais bija tas, ka biju tikai es, un mana balss, ko pavadīja mūzika. Es nekad nespēšu mammai nekad pateikties par to, ka viņa man šo visu iemācīja.  Joka pēc, sāku spēlēt dziesmiņu no filmiņas “Ledus sirdis”, kad sapratu, ka multenes morāle ir par to, ka ir jāspēj sevi pieņemt tādai, kāda esmu. Melodija patiešām bija skaista, un atbilstoša šai situācijai.

Protams, kā vienmēr, nelaikā mani iztraucēja Tallija, mana dzīvokļa tīrītāja. Pasmaidīju sievietei un ļāvu rīkoties, atgriežoties pie klavierspēles. Klusi dziedāju līdzi un pievēru acis, atcerēdamās to, kā Naels mani samīļoja. Kā viņa rokas mani turēja. Kā skan viņa balss..  Kāda ir sajūta, kad viņa siltās rokas pieskaras ādai...

-Pietiek!- es izsaucos un savilku pirkstus dūrē.- Pietiek..- jau klusāk sacīju un aizvēru klavieru pārsegu, pret ko atbalstīju elkoņus un paslēpu seju rokās. Man ir jābeidz par viņu domāt. Lai cik sliktas tagad būtu manas attiecības ar Aleksandru, viņai bija taisnība, šai industrijā nedrīkstēja domāt ar sirdi. Tas nozīmētu diskvalifikāciju un zaudējumu vienlaikus. Man ir šīs jūtas jāslēpj. Man tas vienkārši ir jādara, ja es vēlos saglabāt darbu. Šī apziņa man sāpēja, jo vēlējos, kaut man būtu tas, kas ir citām meitenēm. Mīlošs puisis, kurš dāvā bučas, šokolādes un lācīšus... Kāds, kam es varu pasūdzēties. Man tas nebija lemts.. Naels un es varējām būt tikai draugi..

Zaudējusi pacietību, devos uz savu istabu, un apsēdos gultā, paņēmusi datoru rokās. Centos novērst domas, lasot e-pastus un, veicot čatus ar potenciālajiem partneriem, taču ne pārāk sekmīgi.  Kad visi e-pasti bija atbildēti, un skices nosūtītas šuvējām, nolēmu pārlasīt Japāņu tradīcijas, lai, aizbraucot turp, nerastos pārpratumi. Jau reiz šādi kļūdījos, kad devos uz Pekinu, un tas skaitījās kā rupjš pārkāpums, turpmāk gan biju piesardzīgāka. Daudz jau nekas nebija jāapgūst, jo vairumu jau zināju. Visvairāk mani piesaistīja pieejamā literatūra par Geišu kultūru, kas radīja man ideju par Amerikāņu geišām. Tas būtu kaut kas jauns...

-Tuk, tuk,- Aleksa pieklauvēja pie durvīm, un es nejauši izmetu datoru no klēpja, ķerot pie sirds.- Nobiedēju?

-Sasodīts, cilvēki, jūs esat aizmirsuši, ka eksistē durvju zvans?- piesmakusi pavaicāju un paberzēju skaustu,- Šādi es ātri ar sirdi aiziešu..

-Piedod, bet tava kalpone mani ielaida,- Aleksa sacīja ar paceltu zodu. Viņa nešķita noskaņota agresīvi, bet varēja just, ka aiz savaldīgās maskas kaut kas slēpjās.- Kas ar tevi notiek?

-Vai runa ir par to vakaru bārā?- sāji vaicāju un pacēlu datoru no grīdas, lai izvairītos no Aleksas skatiena. Zinot viņu, es tūdaļ tikšu noslīcināta pārmetumos. Atturējos izbolīt acis, un izlikos, ka vienkārši gaidu viņas atbildi. Tā vietā Aleksa novilka jaku un apsēdās man blakus gultā, glūnēdama uz mani kā krauklis uz trūdošu līķi. Ne pārāk omulīga sajūta..

Aleksa sakoda zobus,- Arī par to. – viņas skatiens ieurbās manējā.- Kas ar tevi notiek? Tu vairs neuzvedies tik profesionāli kā vajadzētu. Vai tu esi aizmirsusi, ka esi ietekmīga persona, un ka tu vairs nevari domāt kā pusaudze? Vai tu maz apjaut, kas notiktu..

-Aleksa, pārstāj,- es iesaucos,  viņu pārtraucot,- Es apzinos savas rīcības sekas. Bet es esmu tikai cilvēks. Šos piecus gadus no vietas es raujos vaiga sviedros darbā, tādējādi zaudējot savas dzīves laiku. Es vienu reizi atļāvos iziet sabiedrībā. Es gribēju pamēģināt būt parasta meitene, Aleksa. Kā tu to nesaproti?- man acīs sariesās asaras un runāt kļuva neiespējami.

Aleksas skatiens mazliet atmaiga un viņa noglāstīja man roku.- Vairs tā nedari, labi?

Es joprojām nespēju parunāt, un tikai pamāju ar galvu.

-Labi, tātad, nācu ar tevi parunāt par vēl šo to,- viņa sacīja savā ierastajā, profesionālajā tonī,- Pirmkārt, tu esi krietni zaudējusi svaru un kļuvusi neveselīga.

-Es aktīvi nodarbojos ar sportu un veselīgi ēdu,- es attaisnojos, taču Aleksu tas nepārliecināja.- Šie visi pārdzīvojumi ietekmē manu ķermeni.

-Tieši tāpēc es te esmu ieradusies,- sieviete sacīja,- Tev tiek piespriests piespiedu atvaļinājums uz mēnesi. Savedīsi kārtībā galvu, izbaudīsi labāko viesnīcu un tās piedāvāto spozmi, un tad atgriezīsies atpakaļ savā postenī.

-Un kas tad paliks manā vietā?-

-Norīkoju Annu, tu viņu pazīsti,- Aleksa paskaidroja. Annu es labi pazinu, viņa izgāja praksi pie mums, un bija gudra un apķērīga meitene.- Viņa sazināsies ar partneriem un visu pārējo. Ja tu vēlies, tu to vari darīt arī attāli, Anna paliks par tavu sekretāri.

-Es vēlos strādāt attālināti,- strikti noteicu.- Es varu izvēlēties jebkuru vietu pasaulē?

-Protams, ka vari.- Aleksa nesaprata. Toties es triumfējoši pasmaidīju,- Jau esi izlēmusi?

-Vēlos doties uz Manhetenu. Sen neesmu satikusi Džī Džī,- es samelojos, un uzreiz pamanīju, ka Aleksa sajūt neīstuma pieskaņu manos vārdos.- Un vēl es vēlos doties mājās.

-Kā vēlies. Tūlīt pat sākšu kārtot visas lietas,- Aleksa apsolījās,- Vakarā tev e-pastā atsūtīšu visu. Kad tu vēlies doties prom?

-Jo ātrāk, jo labāk. Esmu nogurusi.-

-To es redzu gan,- sieviete piecēlās kājās,- Ak, jā, ir vēl kas..

-Kas tad?-

-Turies pa gabalu no Naela, silti to iesaku - viņa pasmaidīja, un sabučoja man vaigu.- Es runāju nopietni. Citādi tu to rūgti nožēlosi, saulīt. - viņa piebilda, un smaidot izgāja no manas istabas, atstādama mani vienu un apmulsušu.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Celsijas-smaids-33/780753