Čelsijas smaids /30/2

Papurināju galvu un sāku ģērbties. Man vienkārši šodienai bijis par daudz, ka es esmu sākusi murgot. Lai nebūtu tik vientuļu, ieslēdzu mūziku un apsēdos uz gultas. Man negribējās to atzīt, bet Naelam bija taisnība. Es nezināju, kā ir būt parastai meitenei, nevis biznesa sievietei. Es nepazinu parastas izklaides ar draugiem, jo man tam nebija laika. Bet.. pēc tā, ko viņš sacīja, man patiešām sagribējās būt parastai. Izmēģināt to, kas man bija agrāk.. Pārvarēt bailes un būt sev. Ja es kaut ko biju iemācījos dzīvē, tad tas bija neatlikt neko uz vēlāku.

Tāpēc piespiedu savu pakaļu piecelties no gultas, un devos laukā no mājas, paķērusi somiņu. Laukā kļuva arvien aukstāk, un vienu sekundi man radās vēlme doties atpakaļ un gulēt. Taču es saņēmu sevi rokās un devos uz klubu pāri ielai, ideāli, ne pārāk tālu, ne pārāk bīstami. Labi, ka dzīvojot šeit, biju apguvusi minimālas itāļu valodas prasmes.

Atgrūdu vaļā bāra durvis un jutu alkohola un cigarešu smakas mākoni iecērtamies sejā. Aizvēru aiz sevis durvis un nedroši un saraustīti ievilku elpu. Piespiedu somiņu ciešāk, un, pacēlusi zodu, devos bāra virzienā, cenšoties par daudz neelpot. Telpa bija tik piesmēķēta, ka tā bija dūmakaina. Iestrādātās Neona lampas meta dažādas krāsas līnijas uz sienām un cilvēkiem, liekot visam izskatīties sirreālam. Centos objektīvi novērtēt situāciju. Pie man tuvākā galdiņa sēdēja jaunieši, kas, visticamākais, nupat, nupat sasnieguši pilngadību. Aiz viņiem sēdēja bars vīriešu ar alus vēderiem, kuri diskutēja par futbolu. Nākamās vietas aizņēma pāris.. vismaz tā man šķita, jo aiz meitenes puskailās pēcpuses neko neredzēju. Vienīgā jēdzīgā vieta šķita esam pie bāra, tāpēc devos tur.

Lai gan bārs nebija ideāls un pārāk mūsdienīgs, tam bija sava simpātiskā puse. Tajā bija kaut kas Amerikānisks, ap 70.- to gadu periodu, apvienojumā ar pavisam modernu aprīkojumu, piemēram, leti, kas izskatījās kā kalta no ledus, pateicoties iestrādātajām baltajām diožu gaismiņām, un krēsliem, kuri drīzāk iederētos filmās par nākotni. Šī bāra daļa mani pat ļoti apmierināja. Apsēdos uz krēsla un palūkojos uz bārmeni, kurš mētāja pudeles tā, it kā tās būtu kaut kas neplīstošs un viegls kā spalviņa. Sieviete man blakus pabīdīja glancētā papīrā ielaminētu bāra piedāvājumu, par ko pateicīgi pasmaidīju. Nebiju gana pārliecināta par savām itāļu valodas prasmēm.

Paldies dievam, nekā ekstrēma nebija. Parastais piedāvājums, no kura nolēmu pieķerties B52. sasodīti rets, bet lielisks kokteilis. Gluži tāpat kā mammai, arī man vairāk garšoja liķieri, nekā cits alkohols. Taču tā es neiziešu no savas komforta zonas.. sasodīts. Pagriezu lapu otrādāk un izpētīju kokteiļus, cenšoties atrast kādu daudz spēcīgāku. Mani piesaistīja kokteilis ar nosaukumu “Suffering Bastard”, kam bija vēl trīs versijas, ko nolēmu izmēģināt.

Kad pateicu bārmenim, ko vēlos, šķita, ka viņš nospriež, ka man ar smadzenēm kaut kas nav riktīgi, taču vienalga pieņēma manu pasūtījumu. Vien skatoties, kādu alkoholu viņš lej šeikerī, man kuņģis apgriezās. Nu, varbūt es tik ļoti piedzeršos, ka attapšos Zviedrijā. Vienmēr esmu gribējusi redzēt šēras. Es sevi ironiski mierināju. Galvenais, lai es nenonāku reanimācijā.

-Te būs,- bārmenis pastūma visas trīs glāzes manā virzienā, runādams lauzītā angļu valodā,- Es drošības pēc iedošu tev ķiršus.- viņš pasmaidīja un es ar salmiņu samaisīju pirmo kokteili. Padzēros malciņu, un, par brīnumu, pat nesaviebos. Tas bija garšīgs, un aši sasildīja kuņģi un muskuļus. Sakrustoju kājas, un, iespiedusi tumšo salmiņu starp lūpām, dzēru dzērienu, cenšoties ātrāk aizmirsties.

-Čau, smukā,- pie manis apsēdās kāds tips, kas pamatīga oda pēc spirta. Nolēmu viņu ignorēt un sāku tukšot otro kokteili,- Tu paņēmi “Bastardus”?!- viņš brīnījās,- Tev gan ir iekšā.

-Paldies, un tagad, zūdi kur sēdēji,-

-Eu, veči, viņa drīz būs nelietojama,- tas kretīns noteica un viņa svīta sāka ūjināt. Tikai ironiski nošūpoju galvu un aizdomājos par piparu gāzes baloniņu somā. Tomēr bija laba doma to paņemt. Jo ātrāk tuvojās glāzes dibens, jo vairāk mana apziņa sāka migloties, un ķermenis kļūt mīkstāks. Kad biju izdzērusi visus kokteiļus, knapi spēju noturēt galvu, un it viss apkārt izplūda neizprotamos attēlos. Kaut kā es spēju piecelties un aizsteberēt līdz tualetei, kas lika man justies mazliet, mazliet prātīgākai.

Nezinu, kas mainījās, kamēr biju prom, taču, kad atgriezos, valdīja pamatīga ballīte, un es nevilcinoties iesaistījos, sākdama dejot tā, ka man bija vienalga, ko par mani padomās. Paldies Dievam, tas kretīns nekur nebija manāms, un es varēju mierīgi izbaudīt vakaru. Gaismas, laba mūzika, skaisti vīrieši un alkohols.. daudz alkohola.. Viss sagriezās krāsainā virpulī un es uz mirkli pazudu.

***

Nezinu, kā, bet no rīta es pamodos savā gultā, un mana galva šķita kā būtu izdauzīta ar beisbola nūju, tāpat kā viss ķermenis. Noņēmu segu no kājām un atskārtu, ka vēl esmu drēbēs, būdama iemigusi pat nenoģērbusies. Piestīvēju sevi kājās un novilku džemperi, kad pamanīju, ka esmu aprakstīta ar flomāsteru. Paldies dievam, daļu vārdu es nesapratu, un to noignorēju. No vakardienas faktiski neko neatceros skaidri, un nolēmu noskaidrot galvu aukstā dušā, kas uzreiz atsvaidzināja un pamodināja.

Tūlīt pēc tam saģērbos vienkāršās mājas drēbēs un sasēju matus nekārtīgā copē uz galvvidus. Zināju, ka vislabākais, kas palīdz pret paģirām, ir ēdiens, tāpēc nolēmu pagatavot sev brokastis. Man ļoti kārojās visu skābo un sāļo, tāpēc sataisīju svaigā gurķa, avokado, citrona, sīpolu un tomātu salātus, ko aplēju ar eļļu un kārtīgi samaisīju. Piebēru klāt arī garneles, lai būtu garša, un sāku ēst, pat neapjauzdama, cik ļoti izbadējusies biju. Izdzēru veselas divas krūzes nesaldinātas kafijas, kad sadzirdēju, ka mans telefons uzstājīgi zvana. Pieliku klausuli pie auss, un stāvēju pilnīgi sasalusi uz vietas.

-Ar tevi viss ir kārtībā?- Naels satraukti vaicāja.- Čelsij, runā ar mani!

-Es nogulēju trīs dienas?- es samirkšķināju acis un vaicāju. Naels iespurdzās.- Nopietni? Kā?

-Tu mazliet par daudz atpūties.- viņš sarkastiski novilka.

-Man nemaz nepatīk tavs tonis...-

-Aizsūtīšu tev skype pāris bildītes..-

-Kādas bildes?-

-Nu.. kā tu atpūties bāriņā..- izklausījās, ka vīrietis nespēj valdīt smaidu. Turot telefonu rokās, uzskrēju otrajā stāvā, un atvēru datoru,- Kā tev patīk?

-Pagaidi, man slēdzas iekšā skype,- es norūcu un atvēru viņa sūtītos failus.- Ak mans dievs..

-Malacītis, meitēn.- viņš sacīja, un man nebija ko atcirst pretim. Bildes lika man izskatīties kā lētai padauzai. Acis bija spīdīgas un es biju gandrīz apakšveļā, dejojot ar vienu no pusaudžiem, vienlaikus dzerot šampanieti,- Pat Kardašjana nobāl..

Es vēl aiz vien nespēju viņam neko pateikt. Man bija tik ļoti liels kauns par sevi, ka nespēju neko ietērpt vārdos. Es biju visu izjaukusi.. pilnīgi visu, kamdēļ cīnījos..

-Cik daudz eksemplāru tika pārdoti?- es jautāju un nošņaukājos.- Vai tas vēl ir pieejams internetā?

-Vairs nav,- Naels pateica.- Šāda tāda naudiņa, un izdevās šos manuskriptus pārpirkt.

-To izdarīji tu?- es nesaprašanā vaicāju. No vienas puses, es biju neizmērojami priecīga par to, ka bildes nenonāca publikā, bet no otras puses.. Es biju kādam sniegusi rokās ieroci, kas varētu manu karjeru pārvērst pīšļos.

-Diemžēl tas nebiju es,- Naels skumji sacīja,- Tas bija tavs aizstāvis.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Celsijas-Smaids-31/780688