Čelsijas smaids /29/1

Pēc tam, kad biju uzrakstījusi pēdējo īsziņu, no Aleksas nebija ne ziņas. Iespējams, ka viņa bija nikna kā pūķis, taču es jutos... labi. Pirmoreiz es sajutos tā, it kā spētu būt augstāka par viņu. Iepriekš akli sekoju viņas pavēlēm, taču tagad viņa visu varu bija ielikusi man rokās. Pati vainīga, ka nespēja mani piespiest kļūt par otro sevi. Tas sniedza savādu gandarījumu. Kad biju nomazgājusies un pārģērbusies, saņēmusi picu, ko pasūtīju ilgu laiku atpakaļ, ko atstāju uz miskastes vāka, un paēdusi salātus, iekārtojos gultā, lai uzsāktu sarunu ar Naelu pa skype.

Beigu beigās mēs vienojāmies par filmu “Kas notiek Lasvegasā”, kas bija romantiska komēdija ar labiem aktieriem- Aštonu Kučeru un Kameronu Diazu-, turklāt, arī ļoti “viegla” filma. Tieši tas, ko vajag. Pa brīžam apmainoties ar savādām piezīmēm par aktieriem un sižetu, aizmirsās, ka mūs šķir simttūkstoš kilometru liels attālums, un šķita, ka esam turpat, viens otram blakus. Kā atklājās, mums bija arī līdzīga humora izjūta, un nebija neveiklu brīžu, kad kāds no mums iesmietos, bet otrs paliktu muļķa lomā.

Pat nepamanīju, kā paiet laiks, kad sāka rādīt filmas titrus un nožāvājos. Kad paskatījos uz datora ekrānu, pamanīju, ka Naels uz mani skatās ar ļoti lielu interesi.

-Kaut kas noticis?- es saraukusi uzaci, vaicāju.

-Tāpat vien, prātoju,- Naels noteica un paberzēja zodu,- Kā tu vēl neesi sagājusi sviestā no vientulības?

-Tas nu gan ir ass spriedums,- es noteicu,- Un nav jau nemaz tik traki. Es pastāvīgi strādāju ar cilvēkiem, esmu cilvēkos..

-Ne jau tā es to domāju,- Naels mani pārtrauca,- Cik esmu par tevi lasījis, tu nekad īsti neveido draugus. Tikai ar Džakomo un Aleksandru, Aleksandru gan mazāk, jo jūs saista biznesa partneru intereses...- nez kāpēc vīrieša balsī ieskanējās neapmierinātība.- Tu vienmēr strādā.. Vienmēr ceļo.. Šī, nu tas, kas šovakar bija.. ir tev absolūti jauna pieredze, vai ne?

-Tā ir,- es centos  noslēpt to, ka viņa vārdi mani aizkustināja. Daļēji. Man bija Katrīna un Agneses ģimene. Taču es reti pavadīju patiesu laiku ar draugiem..- Es laikam došos gulēt..

-Nē, nē, nē,- Naels liedzās,- Sēdi biksēs, jaunkundzīt. Tu tūlīt pat man visu izstāstīsi un tad varēsi doties gulēt.

-Bet man tiešām nāk miegs..- es sūdzējos. Patiesībā, es meloju, un Naels, mani labi pazīdams, saprata.

-Nē, tu atkal gribi paslēpties zem segas un raudāt,- viņš trāpīgi noteica un  es aizgriezu seju prom no ekrāna. Kā man riebās, kad cilvēki mani sāka lasīt kā grāmatu. Tas kļuva bīstami.- Vari man neko neteikt, es pēc tavas ķermeņa valodas sapratu, kas un kā..-

-Tu neko nesaproti,- es auksti noteicu un, pirms viņš spēja kaut ko pateikt, aizvēru ciet datoru un apskāvu ceļus ar rokām.- Jūs neko nesaprotat,- es noņurdēju un paslēpu seju. Tagad es uz Naelu biju tiešām noskaitusies, jo viņš man lika sajusties kā mazam bērnam. Neaizsargātai. Redzamai. Patiesai.. neļāvu asarām līt pāri vaigiem, un sadzirdēju, cik uzstājīgi man zvana telefons. Izslēdzu tam skaņu un iegāju skapī, lai izvēlētos tērpu rītdienai. Taču sapratu, ka tas mani nenomierinās. Ballīte gan varētu.

Ilgi nedomājot, novilku pidžamu un uzvilku mugurā vienkāršu, svītrainu, plānu džemperīti un džinsas. Pāri pārvilku ādas jaku, bet kājās uzvilku savas mīļākās botes. Izlaidu matus no bizes un mazliet uzkrāsojos, lai atdzīvinātu gaismu sejā. Sakārtoju somiņu, apstādamās pie vienas lietas, un mirkli svārstīju to rokās, līdz beidzot izlēmu to paņemt līdzi.

Tā telefona vibrēšana mani veda laukā no pacietības un es pacēlu klausuli,- Tu vari beigt zvanīties? Reāli apniki!

-Jēzus, Čelsij,- Niks iesmējās,- Pielūdzēji neliek mieru? Tas esmu tikai es. Gribēju paprasīt, kā gāja Džeika bērēs.

-Nav tava sūda darīšana,- es uzrūcu un nometu klausuli. Uzliku somiņu plecā, un paņēmu telefonu, kur Naels, šķiet, zaudējis ieinteresētību zvanīt, bija nosūtījis man ziņu.

“Tu vēl tagad sāksi uzvesties kā Aleksandra, kā akmens bez sirds? ;)”

“Es tā neuzvedos”, uzrakstīju atbildi un bungāju ar pirkstiem pa galdu, gaidot viņa atbildi.

“Uzvedies gan. Un kā vēl. Varu derēt, ka tu pat šobrīd kod lūpā :P”

“Nemaz ne.” Atbildēju un atlaidu lūpu, ko patiešām biju satvērusi starp zobiem. Tā bija vistipiskākā mana iezīme, kad dusmojos. “Un vispār, kas tu esi, lai par mani spriestu?”

“Tu esi interesanta sieviete. ;D Tāpēc tu man patīc. Labi, čuči. ;) Saldus sapņus”

“Ha, es neeju gulēt.”

“Kurp tad?”

“Iešu pabalēt.” Sagremo šito. Es pie sevis nodomāju un gaidīju atbildi. Pagāja minūtes desmit, piecpadsmit.. Man apnika gaidīt un iemetu telefonu somiņā. Ieliku ausīs mp3 pleijera austiņas un ieslēdzu “Arctic Monkeys” albumu. Piepeši man vairs ballēt tik ļoti nemaz vairs negribējās...

“Tu man ļoti patīc, Čelsija. Un es nevēlos, lai tev notiek kaut kas slikts. Izklaidējies labi.” Viņš atrakstīja.

“Par to neuztraucies, man ir pipargāze. :D”

“Man nav iemesla uztraukties. Arlabunakti.” Viņš aprauti uzrakstīja, atstādams mani apjukumā.

Vai Naels būtu tas, par ko Bens runāja?