http://spoki.tvnet.lv/literatura/Celsijas-smaids-27/780537
Čelsijas smaids /28/2

Pēc tam, kad bēres bija beigušās, es izsaucu taksi, lai mani aizvestu mājās. Nebiju neko ieēdusi, jo nejutos izsalkusi. Vēl sliktāk man kļuva tad, kad Aleksandra uzradās bērēs. Viņas pārliekā uzmanība uz mani sāka kaitināt, un es tā vien gribēju prom no viņas. Pasūtīju uz mājām picu, lai nebūtu nekas jāgatavo, un sēdēju uz soliņa pie vārtiem gaidot taksi, kad, protams, mani atrada Aleksandra. Pareizāk sakot, nevis atrada, bet gan vienkārši atnāca. Skatu uz mani aizsedza koki, un es dzirdēju, ka viņa runā pa telefonu.
-Jā, dēls, es zinu,- viņa sacīja.- Nē, viņa jau devās mājās. Esmu pārliecināta, ka ar viņu viss ir kārtībā.- Aleksa kādam teica un es saausījos. Cik man zināms, Aleksai nebija dēla..- Labi, vēlāk sazvanīsimies.- viņa noteica un beidza sarunu. Izslēdzu telefonam skaņu, un pamanīju, kā no krustojuma izgriežas taksometrs. Nolēmu, ka labāk būs, ja paiešos uz priekšu, izvairoties no Aleksas un došos mājās.
Taksometra kabīne viegli smaržoja pēc cigaretēm, ādas sēdekļiem un piparmētrām. Taču tas mani sevišķi nesatrauca. Nosaucu šoferim adresi un no kabatas izņēmu telefonu, lai ieslēgtu priekšējo kameru. Es izskatījos šausmīgi. Pavisam aiztūkusi un noraudājusies. Nedaudz notīrīju izplūdušo kosmētiku no sejas, un pavēros pa logu. Varbūt Milānā uzturēties man tagad būs daudz par grūtu.. Naudas man bija gana, lai varētu nopirkt mājas jebkur citur.. Sicīlija, Venēcija.. bija neskaitāmas vietas, kuras bija potenciālas jauno māju kandidātes, bet es sapratu, ka es neaizbēgšu no atmiņām par šejieni. Kad šoferis mani atveda mājās, samaksāju naudu un steigšus devos uz dzīvokli, aizslēgdama visas atslēgas. Uzreiz devos uz dušu, novilkdama tērpu un izjaucu matus un kosmētiku. Beidzot es biju viena un varēju ļauties reālajiem pārdzīvojumiem. Izraudāju visas sāpes karstā dušā un vēlreiz izmazgāju matus. Kad tas bija izdarīts, nolēmu, ka man vajag pozitīvu veidu, kā izlādēt emocijas, tāpēc iegāju skapī, lai uzvilktu treniņbikses un kreklu. Sen nebiju nodarbojusies ar sportu, un nolēmu, ka tas ir īstais, kas man vajadzīgs.
Nolēmu vilkt savu mīļāko sporta tērpu, melnas krāsas šortiņus un “Nike” firmas sporta krūšturi. Kājās uzvilku skriešanai paredzētās botas un sasēju matus astē. Paķēru telefonu un uzstādīju sev skriešanas maršruta skaitītāju, kad aptvēru, ka man nav vakariņu, tāpēc nolēmu pasūtīt ēdienu uz mājām. Kad tas bija izdarīts, paņēmu telefonu, kurā iespraudu austiņas, un devos laukā, ieelpot svaigu gaisu. Duša krietni palīdzēja labsajūtai, un sāku iesildīties, klausoties motivējošo mūziku. Muskuļiem sasilstot, metos skriet gar Via Arcimede vīna laukiem, ritmiski elpojot. Centos nedomāt par neko citu, kā vien skriešanu, ieliekot visas emocijas. Cilvēku uz ielām nebija daudz, bija jau tumšs, un gaisā virmoja prieks. Šur tur dzīvojamajās ēkās varēja dzirdēt katliņu un trauku šķindoņu, citur vīri bāros skatījās futbolu, bet bērni ar vecākiem izbaudīja Milānas naksnīgo gaisu. Kad prāts sāka pārplūst ar sirdi grauzošām atmiņām, palielināju ātrumu, līdz sāka aptrūkties gaisa plaušās un apstājos pie autobusa pieturas un atslābinājos, izstiepjot rokas.
Lai gan bija tikai deviņi grādi, skriešana mani sasildīja, un telefona aplikācija rādīja, ka esmu noskrējusi sešus kilometrus. Taču spēks tā arī neatjaunojās, un nolēmu skriet atpakaļ, nu jau lēnākā tempā, vienlaikus pārdomādama savu dzīvi.
Jau pēc pāris dienām, precīzāk sakot, trim, man jābūt Japānā. Tur mani gaida kaudzēm darba ar modelēm un dizaineriem, kas nozīmē pilnīgu aizmiršanos. Nolēmu, ka jau rīt došos uz Tokiju, un centīšos fokusēties darbam, kā Džeiks no manis vēlētos. Vecā Čelsija būs atpakaļ, un man nebūs laika domāt par skumjo.
Kad jau biju gandrīz pie mājām, man piezvanīja Naels. Aizelsusies, pacēlu klausuli un vienlaikus izstaipījos,- Millere,-
-Man kļuva garlaicīgi un nolēmu tev piezvanīt,- viņš sacīja un es pasmaidīju.- Kā iet?
-Biju.. devusies.. skrējienā,- aizelsusies sacīju,- Sports nāca par labu domāšanai. Tālākos plānos ir otrreizēja duša un vakars ar salātiem un grāmatu, vai seriālu. Kā pašam?
-Pareizi dari,- Naels paslavēja,- Es arī rīt došos uz zāli. Vajag mazliet uzlabot imūnsistēmu. Man arī priekšā garlaicīgs vakars. Sacepu sev maizītes, un tagad nezinu, kur likties..- viņš pasmējās. Tikmēr atslēdzu dzīvokļa durvis un devos uz virtuvi ieliet sev glāzi aukstas sulas.
-Iesaku tev “Equinox” zāli, tur gan ir padārgi, toties ir labs sporta aprīkojums.-
-Es tieši tur grasījos doties. Man tikko radās ideja,- Ja, protams, neesi pret..
-Kāda gan?-
-Ieej dušā, paēd, un tad sazināsimies skype.- viņš izklausījās patiesi iepriecināts par savu ideju,- Tad mēs kopā izvēlēsimies filmu un kopā to skatīsimies. It kā es būtu tur. Ko saki?
-Skan interesanti,- es sacīju,- Bet man vēl jāsakārto koferi uz Tokiju..
-Tas nekas. Es tikmēr izveidošu filmu sarakstu, kas mani interesē, un aizsūtīšu tev. To sauc par kompromisu.-
-Tad sarunājuši,- es noteicu un dzirdēju, kā pie durvīm piezvana,- Man atnesa vakariņas. Tad atsūti man savu “skype”, un vienosimies tur.- es sacīju un jau slēdzu vaļā durvis.
-Ceru, ka tev patiks mana izvēle,- Naels nosmēja un atvienoja sarunu. Samaksāju par pirkumiem un izkrāmēju tos virtuvē. Nolēmu sagatavot salātus, jo tie bija gana veselīgi, gana barojoši, un gana viegli pagatavojami. Šo recepti reiz ieguvu no kādas sievietes Toskānā, kura gatavoja mums pusdienas. Sagriezu tomātus, svaigo gurķi, aplēju to ar argana eļļu un klāt pieliku divu avokado mīkstumus. Garšai pievienoju klāt sarkanos sīpolus un atstāju tos ievilkties, kamēr devos sakārtot mantas, lai dotos uz Tokiju. Šoreiz neņēmu līdzi pārāk daudz mantu, un viss viegli satilpa divos koferos un rokas bagāžā. Telefonā nopīkstēja īsziņa, kur Naels bija atsūtījis savu filmu izvēli. Bija arī īsziņa, ko nebiju pamanījusi iepriekš, droši vien tāpēc, ka skrēju. Tā bija no Aleksandras.
“Man tevi rīt steidzami vajag pāru fotosesijai pludmalē. Lūdzu! Tas ir ļoti steidzami!” Vai viņa jokoja? Šī sieviete tiešām domāja, ka pēc šodienas mans prāts noskaņosies uz fotosesiju ar kādu svešinieku?
“Ar ko? Vispār rīt es plānoju doties uz Tokiju, lai laicīgi sagatavotos sesijas nedēļai!”
“Tokija pagaidīs. Neaizmirsti, kurš tev deva šo darbu.”
“Neaizmirsti, kurš var aiziet no šī darba.”
Tev patiks šie raksti
