http://spoki.tvnet.lv/literatura/Celsijas-smaids-21/780196
-Kur tu atkal grasies skriet?- Naels noprasīja, taču es nespēju viņam neko pateikt. Mana mute un prāts vienkārši atteicās sastrādāties, un es vienkārši atkal viņam apkritu ap kaklu,- Kur tu grasies skriet?
-Man viņš ir jāatrod vai tur vai kas, Nael,- es, skatoties viņam acīs sacīju,- Tā draugi dara,- es noteicu, iekodu sev lūpā, paķēru somu un izgāju no mājas. Pieliku telefonu pie auss un centos noķert taksi, taču neviens nestājās, it kā manis nemaz nebūtu.
-Sveiki, man vajadzētu noskaidrot numura atrašanās vietu,- es sacīju operatorei un centos nenolamāties, kad taksis mani nošķieda ar baltiem dubļiem, nevis apstājās.
-Lūdzu, uzgaidiet,- operatore atteica un fonā varēja dzirdēt taustiņu klaboņu,- Nosauciet numuru, lūdzu.-
Centos izrakņāt visas kabatas, līdz atradu lapiņu un nosaucu viņai nepieciešamos ciparus. Beidzot pie manis apstājās taksometrs, un es tajā apsēdos, ielikdama somu pa priekšu.
-Numurs uzrādās Londonā, taču ar Milānas kodu,- viņa sacīja. Pateicos par informāciju un atvienoju sarunu. Tātad Džeiks bija tepat.. Tikai, kur? Kā lai es viņu atrodu? Man prātā bija tikai viena vieta, kur meklēt, tāpēc nosaucu adresi taksistam, un somā sataustīju maku.
Šķita, ka man kāds ir izveidojis zemestrīci organismā, jo es viscaur drebēju, un ne no aukstuma. Džeiks izklausījās izmocīts.. Es nezināju, cik laika man ir, un prātā nāca šausmīgas domas par to, kas varētu būt. Vai viņu kāds būtu piekāvis? Kas noticis ar manu labāko draugu?
Taksists brauca gana ātri, un es cerēju, ka nebūšu kļūdījusies. Iekodu pirkstos un apskatīju telefonu, kur bija pienākusi īsziņa no Edgara. Es zināju, ka Agneses vīram ir milzīgi sakari, un biju patīkami pārsteigta, kad viņš atbildi sniedza tik ātri. Atvēru īsziņu un sapratu, ka esmu uzminējusi pareizi.
“Paldies Tev. Pat nevaru pateikt, cik liels.” Aizrakstīju un ieliku telefonu somā. Taksists bija ieslēdzis radio, pa kuru skanēja Ziemassvētku meldiņi, taču, šķita, ka tie sāk riebties arī viņam, un stacijas tika pārslēgtas. Es nobolīju acis, dzirdēdama, kas skan un aizdomājos par Naelu. Taču drīz papurināju galvu un pievērsos svarīgākajam, vai vismaz centos.
Beidzot mašīna apstājās pie lielās ēkas, un, samaksājusi par braucienu, metos skriet pa ēkas augstajiem pakāpieniem. Man bija vienalga, ka biju slapja no galvas līdz kājām. Man vienalga, ka nebiju uzkrāsojusies... Viss šķita mazsvarīgs, vienīgais mans mērķis bija tikt līdz reģistratūrai.
-Lūdzu, sakiet, kur ir Džakomo Rīzs?- es vaicāju, tverdama pēc elpas. Gana skaļi, lai sieviete sadzirdētu, taču arī gana klusu, lai to nedzirdētu neviens cits. Viņa mani nopētīja ar interesi un ielūkojās datorā, it kā būtu zaudējusi interesi.
-Vārds, uzvārds?- viņa vaicāja, kaut ko ierakstot datorā.
-Čelsija Millere,- es nosaucu un savilku pirkstus dūrēs,- Esmu viņa partnere biznesā...- es piemetināju. Nezināju, vai tas ko palīdzēja vai nē, taču sieviete man iedeva kakla lentītē iesietu kartiņu ar ID un es pateicīgi viņai pasmaidīju. Apliku to ap kaklu un devos uz liftu, ignorēdama uz sevi vērstos skatienus. Kartiņas otrā pusē bija norādīts stāvs un vajadzīgais kabinets, kas man bija jāatrod, un beidzot es jutos tiešām, tiešām pārliecināta un priecīga par sevi.
Nospiedu lifta pogu un aizvēru acis, lūgdamās, kaut Džeikam viss būtu labi. Kolīdz nozvanīja lifta signāls, iekāpu tajā un aizvēru durvis, lai neviens cits netiktu. Man bija vienalga par visiem citiem. Man bija sava misija un es negrasījos no tās atteikties. Uz ekrāna virs durvīm mainīgie cipari šķita mani izaicinām. Tie kustējās lēni, pārāk, pārāk lēni.. Beidzot lifts apstājās un kabinets, ko meklēju bija man tieši pretim. Noņēmu somu no pleca un bijīgi uzliku roku uz roktura, un lēni atvēru durvis, kur atradu Džeiku. Pavisam sliktā stāvoklī, piesaistītu sistēmām un zālēm, uz slimnīcas gultas, kas bija iekārtota biroju telpā.
-Es zināju, ka tu man neesi dumja,- Džeiks izmocīti sacīja, un pastiepa man pretī roku,- Es zināju, ka tu spēsi nolasīt norādes. Tu esi malacis, Bella,- viņš noklepojās, un es nometu somu zemē, un steigšus apskāvu viņu,- Viss ir kārtībā, princesīt.. tāda ir dzīve..
-Nē, nē, nav,- es liedzos,- Džeik, kas ar tevi ir noticis? Tu vēl vakar biji...
-Vēzis, sirsniņ,- Džeiks sacīja un noslaucīja man asaras no vaigiem,- Tas ir neārstējams.. Sākās uzliesmojums. Man vairs nav daudz palicis, un gribēju, lai par šo visu zina pēc iespējas mazāk cilvēku..- viņš atkal noklepojās,- Nu, Bella, neraudi.. Viss būs labi..
-Es sadabūšu labākos ārstus, Džeik,- es raudot lūdzos,- Vēl ir iespējas, Džeik. Tu nekad nepamestu “Wix”. Tu...
-Kuš, Bella,- viņš palūdza un saņēma manu roku savējā,- Es ilgi lietoju zāles, un nevienam neko neteicu. Es negribēju, lai kāds bēdātos, tāpēc aizmuku, un nolēmu, ka vajag pateikt vienīgajam cilvēkam, kas mani nav pievīlis. Es nevarēju tev teikt precīzu adresi.- viņš klusi pastāstīja,- Esmu vecs muļķis.. Savārijis tik lielas ziepes..Bet ko nu vairs..- viņa acis aizvērās,- Vairs nav daudz palicis.- viņš drosmīgi sacīja,- Es nebaidos no nāves. Es esmu nodzīvojis lielisku dzīvi. Man ir bērni, tu, bizness. Es esmu bijis gana laimīgs, Čelsija. Gana laimīgs, lai nomirtu..
-Nē, nē,- es purināju galvu,- Džeik, tā nevar. Tev ir jādzīvo vēl. “Wix” par tevi uztraucas... Ir saceltas gaisā pat augstākās aprindas... Džeik, tev ir jācinās, manis dēļ..
-Klau, meitēn,- Džeiks mani uzrunāja,- Es vairs nevaru cīnīties. Es esmu zaudējis, un ar to ir jāsamierinās. Es tevi šurp pasaucu, lai būtu iespējams izteikt manu pēdējo vēlēšanos..-
-Kādu?-
-Es vēlos, lai manās bērēs skan “Mēnesnīcas sonāte” no Bēthovena. Vēlos, lai tur it viss ir baltās un sarkanās krāsās. Un rozes, gribu tikai rozes. Un vēl, lai ir vislielākais galds, kādu vien varētu iedomāties...- Džeiks izmocīja smaidu,- Un lai tur ir viss “Wix” kolektīvs.
-Vēl kas, Džeik?-
-Jā, atlaid to ieleni Molliju,- viņš norūcās. Es pasmaidīju,- Un vēl, vēlos, lai tu vienmēr esi šāda. Lai tu smaidi,- viņš sacīja un noglāstīja man vaigu.- Neraudi, mana Bella. Tu esi lieliska sieviete.- viņš sacīja un atkal sāka klepot.
-Man pasaukt ārstu?- es vaicāju taču viņš atmāja.- Ko man darīt, Džeik?
-Dzīvo par mums abiem,- Džeiks palūdza un uzmeta silti brūno acu skatienu man,- Apglabā mani mājās.- viņš vēl palūdza, kad viņu apskāvu. Manas asaras samitrināja Džeika spilvenu, taču tam nebija nozīmes. Viss manī plīsa un gruva, apzinoties, ka šī ir pēdējā reize, kad draugu redzu,- Nekad nepadodies, mazā Bella.- viņš sacīja un atkal noslaucīja man asaras.- Tūlīt pat smaidi, vai es tevi kārtīgi nopēršu,- viņš rotaļīgi noteica un es pasmaidīju.- Dod roku, Čels,- viņš palūdza un es paklausīju.
-Es nekad, nekad tevi neaizmirsīšu,- es nosolījos.- Tu esi un būsi mans tēvs, Džeik.
-Tie ir skaistākie vārdi, ko esmu dzirdējis no tevis,- Džeiks mīļi pasmaidīja,- Nevēlos tevi ilgāk mocīt. Biju domājis, ka ieradīsies daudz vēlāk.. Pēc medijiem. Bet nu, tā tas dzīvē iekārtots. Diāna un Korijs jau no manis atvadījās. Atlicis vēl pēdējo reizi satikt “Wix”.- viņš skumji nopūtās,- Ak, jā, nebrīnies, kad tev zvanīs advokāti. Tu esi minēta testamentā.
-Džeik, nevajadzēja,-
-Vajadzēja,- viņš uzstāja,- Bet tagad gan, dodies mājās un nesēro. Nav vajadzības, lai te vēl mediji saceltu traci. Es atbildēšu uz visiem viņu jautājumiem.- Džeiks smagi nopūtās,- Vismaz es satiku tevi.
-Naels arī tevi meklēja,- es piebildu, paņemdama somu,- Aleksandra arī..
-Pirms nāves tik redzu, kas ir bijusi mana ģimene,- viņš atplauka man tik zināmajā smaidā.- Pasaki viņiem paldies no manis. Un paskaidro visu..
-Es to izdarīšu,- es apsolīju un noskūpstīju vecā vīra pieri,- Es mīlu tevi, Džeik.
-Es tevi arī, mazā Bella,- viņš sāji noteica,- Es tevi arī..
Izgāju no telpas, un aizvēru durvis, vēl pēdējo reizi juzdama Džeika skatienu uz muguras, un tad devos uz liftu, kad beidzot skumjas mani notvēra visvājākajā brīdī un saplosīja. Un, kas bija vēl “lieliskāk”, brīdī, kad izkāpu, redzēju žurnālistus, kuri bija ieskāvuši reģistratūras galdu, un steigšus devos prom. Drebošām rokām no kabatas izņēmu telefonu un piezvanīju Naelam.
-Kur tu esi?- viņš atbildēja pēc otrā pīkstiena.- Tu raudi?
-Es viņu atradu,- es noteicu un centos tvert pēc elpas,- Lūdzu.. atbrauc man pakaļ..
-Jau kāpju mašīnā,- viņš nosolījās. Izgāju laukā, lēni kāpdama lejup pa smagnējajiem pakāpieniem un pārvilku kapuci pāri galvai, gaidīdama, kad Naels atbrauks man pakaļ. Ilgi jāgaida nebija, kad viņa mašīnas bremzes strauji nokauca pāris metrus no manis, un kad vīrieša rokas jau bija ap mani.- Nāc, brauksim mājās,- viņš mierināja un iesēdināja mani mašīnā.- Es esmu ar tevi,- viņš savija mūsu rokas, un es pateicīgi viņam pasmaidīju.
-Paldies tev par to,- es pateicos un satvēru viņa roku ciešāk,- Nael?
-M?-
-Apsoli man vienu,-
-Ko tādu?-
-Nelaid manu roku vaļā,- es palūdzu. To apstiprinot, viņš satvēra manu roku ciešāk, un es zināju, ka solījumu viņš turēs.