Čelsijas smaids /21/0

Mana sirds paātrināja ritmu, un es aizklāju muti ar plaukstu. Nu Džeik.. Un ja nu es nekad nebūtu iedomājusies par planšetdatoru? Ja nu es nekad neatrastu šo zīmīti? Taču tā man deva cerību atrast Džeiku un noskaidrot, kas noticis. Ilgi nedomājot, no skapja paņēmu somu un sāku likt pašas nepieciešamākās lietas. Skaidrāks par skaidru, ka Londonā es Džeikam nepiekļūšu. Kad soma bija salikta, noliku to uz gultas, un skatījos uz lapiņu, ko Džakomo man bija atstājis. Tikai ciparu kombinācija.. varbūt tajā bija kas vairāk? Varbūt tas bija tālruņa numurs?

Jau grasījos zvanīt, kad dzirdēju, ka kāds ienāk istabā, nekavējoties ieliku lapiņu kabatā un pagriezos pret Niku, kurš nupat bija iznācis no dušas.- Tu dosies prom?- viņš vaicāja, ieraudzījis somu. Pamāju ar galvu un paskatījos ārā pa logu.- Jo?

-Es vēlos atgriezties mājās,- vienkārši samelojos. pašlaik es nevienam nevarēju neko sacīt. Džeiks bija atstājis ziņu man. Tāpēc arī es uzņēmos lietu atrisināt.- Visus modeļus es painformēšu par to, kur kuram jābūt. Es visu nokārtošu, par to nesatraucies,- vai arī viņam panika manā balsī bija tik viegli nolasāma? Vai es runāju par ātru?

-Tu man pateici, ka tev nav ģimenes, kurp atgriezties, kāpēc tu melo?- Niks apvaicājās. Es centos saglabāt mieru,- Vai arī varbūt ir kaut kas cits, no kā tu bēdz? Kā piemēram, intīms sakars... dienesta romāns?

-Dievs nedod,- es viņam uzmetu niknu skatienu,- Neesmu tāda muļķe. Nē, tam nav nekāda sakara ar to, kāpēc es vēlos doties prom. Londona man riebjas, un es vēlos doties prom. Vēlams, atpakaļ uz Milānu.

-Lidmašīnas biļetes tāpat tu vairs nepasūtīsi tik ātri,- Niks norādīja, un apsēdās man blakus uz gultas.- Tu pārāk bieži ceļo, tas nenāk par labu veselībai,- viņš minēja, un jau grasījās man pieskarties, kad parāvos sāņus,- Piedod man, atkal jau.

Tieši tā.- Tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc es gribu prom. Es nevēlos palikt ar tevi, Nik,- šerpi noteicu un piecēlos kājās,- Lūdzu, palaid mani. Es vēlos doties uz lidostu un dabūt reisu tūlīt pat.

-Kas tad tas?- kad biju pagriezusies, Niks vaicāja, un es atskārtu, ka lapiņa izkritusi man no kabatas.- Kas tie par cipariem?

-Taksista kods,- es atcirtu un atņēmu viņam lapiņu,- Paldies, ka to atradi.- pateicu un uzspiedu viņam šķīstu buču uz vaiga. Paķēru somu, metos lejup pa kāpnēm un uzvilku mugurā jaku. Laukā atkal sniga, un man iesāpējās sirds, ka jāpamet šī vieta. Aizvēru aiz sevis durvis, un nolēmu, ka būtu pienācīgi atvadīties arī no Naela. Taču man nebija tālu jāiet, viņš jau mani sagaidīja pretī durvīm, kā allaž, ar mirguļojoši zilām acīm uzlūkojot mani.

-Tikai nesaki, ka tu dodies prom,- Naels sacīja, kad es viņu apskāvu,- Esmu simtprocentīgi pārliecināts, ka tas ir saistībā ar Džakomo. Ko tu esi atradusi, Čelsija?- viņš klusi vaicāja un uzlika plaukstas man uz vaigiem,- Pasaki man. Lūdzu.

Mana intuīcija lika viņam noticēt, tāpēc izlēmu viņam pateikt visu.- Es biju aizgājusi līdz Longakras strītai, kad sāku pārdomāt to, ko tu man teici. Džeiks tā vienkārši nepazustu.. Tad es iedomājos, ka viņš varētu slēpties tur, kur policija noteikti nezinātu un negaidītu viņu redzēt. Pieķērusies šai domai, es skrēju mājās un paķēru planšeti, lai pasūtītu reisu, bet no tās izlidoja zīmīte ar ciparu kodu. Šo planšeti man Džeiks uzdāvināja pirms lidojuma uz Londonu... Un es uzreiz nospriedu, ka tas ir šifrs. Viņš lūdz palīdzību, Nael,- mana balss aizlūza,- Tad man pielēca, ka tas varētu būt tālruņa numurs. Es zināju, ka viņš mani nekad, nekad nepamestu, Nael!

-Nāc nu,- viņš mani maigi apskāva,- Paldies, ka tu man visu pateici,- Naels pateicās, un es sajutos mierīgāka. Kad es vairs nebiju vienīgā, kas zināja, sirds šķita mierīgāka.- Mums ir jāsazinās arī ar Aleksandru..

-To gan nē,- es protestēju,- Aleksu tur nedrīkst jaukt...- es sacīju, ieelpojot Naela smaržu.- Es uzticējos tev. Tikai tev.- es atgādināju un ielūkojos viņam acīs. Taču Naela acis neskatījās uz mani, tās bija pievērstas mājai. Ieinteresēta par to, kas pievērsis viņa uzmanību, pagriezos un pamanīju, ka mūs novēro Niks, atspiedies pret palodzi, ar niknu skatienu. Viņu provocējot, saņēmu Naela roku un pieliecos viņam pie auss,-  Viņš neko nezina,- es paskaidroju un Naels īsi pamāja.

-Ieiesim iekšā,- Naels aicināja un es nekavējoties piekritu. Viņa dzīvoklī bija patīkami silti un mājīgi. Noliku somu un jaku malā, novilku apavus un devos uz istabu, kas nu jau šķita gandrīz kā manis pašas. Apsēdos uz atpūtas krēsla un pievilku ceļus pie zoda, tukši blenzdama tālumā. Naels tikmēr kaut ko darīja virtuvē, bet es pārlasīju Džeika ziņu. Es nezināju, ne to, kas ar viņu noticis, ne kur viņš ir, ne kāpēc viņš kaut kur ir.. Man nebija zināms, cik laika man ir. es vienkārši biju miglā viena pati..

-Te būs,- Naels pasniedza man kafijas krūzi un es pateicīgi viņam pasmaidīju. Vīrietis apsēdās man pretim,- Klau, es zinu, ka tas skanēs dīvaini, bet Aleksandra man šo to lūdza. Nedomāju, ka tev tas patiks, bet mani tas apmierina, redzot tagadējo situāciju.

-Par ko tu runā?- dzerot kafiju, vaicāju.

-Aleksandra lūdza, lai pieskatu, vai tu nedari muļķības,- viņš atstāstīja,- Viņa par tevi ļoti uztraucas, vai zini?

Es purināju galvu un jutu asaras noritam pāri vaigam. Vienīgais, kas mani sargāja no visa, bija Džeiks. Tikai viņam es patiešām rūpēju. Pēc vakardienas man bija skaidrs, ka Aleksai es esmu tikai rotaļlieta, marionete biznesam.  Noliku krūzīti malā un ļāvos skumjām. Ja iepriekš man bija pats nozīmīgākais darbs, tad tagad es atskārtu to, cik ļoti sāpīgi ir zaudēt draugu un tuvinieku vienā personā..

-Kuš, kuš,- Naels mani jau atkal mierināja un iecēla apskāvienā,- Es esmu tepat. Es neļaušu nekam tev darīt pāri, dzirdi mani?- viņš vaicāja un noglauda man matus,- Mēs kopā atrisināsim šo Džeika lietu.. Par to tu neuztraucies,- viņš mīļi mani pieglauda sev klāt. Taču manas asaras nerimās. Es baidījos par katru sekundi, kuru izniekoju.. Man vajadzēja būt ceļā..

Noslaucīju asaras un apliku rokas Naelam ap kaklu,- Paldies, ka esi ar mani.

-Nav par ko,- viņš silti smaidot atteica un noglauda man muguru,- Tam jau draugi domāti.

Tam jau draugi domāti.. Pareizi! Pareizi! Es uzreiz atskārtu un sabučoju Naelu uz abiem vaigiem. Žigli no kabatas izņēmu telefonu un, atradusi vajadzīgo numuru, cerīgi pieliku klausuli pie auss. Naels samiedzis acis, vēroja katru manu kustību. Vīrietim nebija ne jausmas, kas ar mani pēkšņi noticis, taču es nespēju novaldīt emociju trīsoņu manī.

-Klausos?- Edgara balss atskanēja klausulē, es nedrīkstēju ļaut dūšai sakāpt papēžos.

-Edgar, man vajag tavu palīdzību atrast cilvēku, lūdzu,- es palūdzu un turēju īkšķus, lai viss izdotos. Naels piešķieba galvu, joprojām būdams neizpratnē.- Lūdzu..

-Nosauc vārdu, uzvārdu un personas kodu,- Agneses vīrs palūdza un no prieka gandrīz iekliedzos. Nosaucu viņam dzimšanas datumu, ko biju iegaumējusi no mūsu sadarbības līgumiem,- Izsūtīšu visus viņu meklēt. Par to neuztr...

-Kas notika?- es noprasīju. Klausules otrā galā bija klusums.

-Mēs viņu atradīsim, Čelsij. Neuztraucies,- viņš apsolījās, un nolika klausuli. Izbraucu ar roku cauri matiem un smagi nopūtos, apsēžoties krēslā. Kā es uzreiz neiedomājos, ka man jāvēršas pie tādiem cilvēkiem, kā Edgars un Agnese?

-Ko tu izlēmi?- Naels pieklājīgi vaicāja. Es paskatījos uz viņu, cenšoties atdarināt viņa silto balss toni un skatienu,- Tu mani sāc biedēt..

-Mani nevajag sargāt.- es sacīju un piecēlos kājās,- Es esmu pieaugusi meitene. Turklāt, apveltīta ar neiedomājamu viltību..- es ierausos viņam klēpī,- Un tagad, lūdzu, noskūpsti mani.- es izaicināju. Kad mūsu lūpas jau grasījās saskarties, iztraucēja telefona zvans. Neskatoties pieliku to pie auss, un sapņaini vēros Naelam acīs.

-Lūdzu... pasteidzies..- balss lūdza un es atrāvos no Naela.

-Džeik? Kur tu esi?- es izsaucos un ķēru pēc jakas.- Kur man tevi meklēt?

-Vienkārši.. pasteidzies...- Džeiks sacīja un nolika klausuli.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Celsijas-smaids-22/780249