Čelsijas smaids /18/5

-Kāpēc?- es vaicāju.- Vai vienam vientuļi?- es minēju, bez jebkāda sarkasma zemtekstā. Es zināju, cik dažreiz ir grūti būt lielā dzīvoklī vienam pašam ilgstošu laika periodu, kad vienīgais, ar ko parasti var veikt sarunas, ir telefons un dators, kas arī mēdz apnikt. Galu galā, mēs esam cilvēki, un sociāla mijiedarbība ir tas, kas mums ir vitāli nepieciešams.

Naels pamāja,- Jā, bija kaut kā patīkamāk, kad kāds ir blakus,- viņš paskaidroja. Tā jau domāju. Tas ir viens no smagākajiem šķēršļiem, esot modeļiem un dizaineriem. Ja cilvēks nespēj ilgstoši paciest vientulību un būt nošķirts no ģimenes, darbs nebija viņam vai viņai. Aleksa sākumā paturēja mani acīs, jo domāja, ka aizskriešu mājās, taču reiz viņa mani pamanīja raudam uz balkona, un man nācās izskaidrot, ka man nav kurp atgriezties. Kopš tās dienas, viss mainījās uz labo pusi.

-Ja tas būs “Netflix and Chill” vakars, tad esmu ar mieru,- es piekritu, kad viņš mani piruetē apgrieza ap savu asi,- Tikai nesadomājies..

-Tāds nav mans nolūks,- viņš zemā balsī noteica un atlieca mani dejas solī ar galvu uz leju. Es iesmējos un, atgriezusies iepriekšējā pozīcijā, pieķēros viņam,- Pirmoreiz dzirdu tavus smieklus.- viņš atzīmēja. Paslēpu seju viņam pie krūtīm, un aizvēru acis. Centos iekšēji nomierināties, un nesodīt sevi par to, ka biju iesmējusies. Es biju ļoti paškritisks cilvēks, un centos savu tēlu radīt nopietnu, tāpēc parasti nesmējos un īpaši nesmaidīju, Aleksa teiktu, ka tas parāda, ka man ir sirds... Kādam tie bija tikai smiekli, bet man.. Man tas bija vājuma izpausme.

Nolēmu, ka šajā gadījumā labākais, ko varu darīt, ir klusēt. Deja beidzās, un mēs paklanījāmies viens otrai. Tūlīt mani aiz rokas saķēra Aleksa un es atturējos nobolīt acis, tāpēc tikai sakodu zobus, un ļāvu viņai sevi pavilkt sāņus.

-Ko tu, velns rāvis, dari?- viņa nošņācās, kad bijām divatā,- Ko tu viņam taisi actiņas?

-Es tikai dejoju,- skarbi noteicu un atgrūdu viņas rokas,- Un nekādas actiņas es netaisu! Mums ir konfidenciālas darba attiecības, es atvainojos,- šņācu pretim.- Es pati zinu, kas es esmu un kas man ir jādara, Aleksandra.

-Man tā neizskatījās,- viņa saknieba lūpas,- Man sāk izskatīties, ka tas puika tev patīk.

-Es viņu pazīstu divas dienas,- šoreiz ironija manā balsī nebija noslēpjama.- Man nav intereses pašlaik uzsākt attiecības,- es viņu pārliecināju. Aleksa brīdi uzlūkoja mani kā ērglis, taču tad atmaiga. Izrādās, ka pat biju aizturējusi elpu.

-Un tu brauksi pie viņa?- viņa pēc brīža jautāja, saraukdama uzacis.- Saki man taisnību.

-Nē, es pie viņa nebraukšu,- noskaldīju katru vārdu un sāku masēt deniņus,- Man rodas sajūta, ka es esmu uzsēdināta uz melu detektora,- nomurmināju.

-Es tikai pārliecinos, ka mana mantiniece nepieļauj kļūdas,- Aleksa sacīja un piekārtoja man matus,- Man ienāca prātā doma.- viņa viltīgi pasmīnēja,- Tu brauksi pie Naela, gribi tu to vai nē. Tad tu viņu izprovocēsi uz pati zini ko, lai noskaidrotu, kāda ir viņa interese gar tevi. Vai viņš vēlas tevi, vai kā, jo iekārdināti vīrieši ir visvieglāk atkožamie riekstiņi, viņi ir kā.. Kā lai tev pasaka, viņi afekta stāvoklī ir kā apdulluši, un nesaprot, ko saka. Jebkurā gadījumā, tu kaut ko izdomāsi, un viņu atgrūdīsi. Ja tas puika grasās tevi nodot, mēs viņu ar mediju palīdzību iznīcināsim...

-Un ja nu nē?-

-Tad mums būs labs PR triks,- viņa atkal smaidīja,- Jūs kādu laiku tēlosiet pārīti, un tad iesiet katrs savu ceļu. Tas uzlabos reputāciju jums abiem, abpusēja izdevīga situācija, tā teikt.

Es mirkli paanalizēju viņas teikto, un tad nonācu pie secinājuma,- Man pār to nav teikšanas, vai ne?

-Tas, protams, ir tavs ķermenis. Bet, tā ir labāk biznesam.- Aleksandra atteica,- Šķiet, ka vajag atstāt tevi padomāt,- viņa minēja un noglauda man plecus.- Atstāšu tevi vienu, un iešu apciemot pārējos. Ja nu kas, tu zini, kur mani meklēt,- Aleksa noteica un prom bija. Uzkāpu otrajā stāvā, kur pārsvarā viss bija no zelta elementiem, un atradu atpūtas istabu, kur pavērās skats uz lielu, greznu balkonu. Pārliecinājusies, ka man neviens neseko, atvēru balkona durvis, sajūtot vēja brāzmu pret seju, un izgāju uz marmora grīdas. Pārliecos pāri balkona margām un ļāvu matiem pārkārties pāri malai. Pievēru acis, un centos fokusēties uz skaņdarbu, kas tagad skanēja. Ja nemaldos, šampanieša valsis, La Traviata. Pat otrajā stāvā dzirdēju, kā šķind glāzes, un dziļi ieelpoju mierīgo, naksnīgo gaisu.

-Kas es esmu?- es vaicāju un sapurināju galvu. Tagad šķita, ka esmu tikai rotaļlieta Aleksandras rokās. Ja iepriekš man tas šķita kā norma, tad tagad pat mazliet kaitināja. Un viņas izteikums par “manu ķermeni” vispār bija absurds. Vēlējos, kaut man tagad būtu cigarete un daudz alkohola, lai aizmirstos. Pirms pieciem gadiem es domāju, ka šī ir sapņu dzīve. Pusotrs miljons sekotāju sociālajos tīklos, daudz naudas, balles un luksusa dzīves, tikai.. par kādu cenu? Tā vien gribējās, lai man būtu kaut viens cilvēks, ar ko parunāties, un pasūdzēties.. Taču neviena nebija. Katrīna, noteikti, uz mani bija uzēdusies, tāpēc viņa atkrita. Mammas vairs nebija, un tēvu es neinteresēju, tieši pretēji, viņš mani ienīda.

Es nebiju nekas. Viņiem, auditorijai, es biju Čelsija Millere, meitene ar sapņu dzīvi, apveltīta ar talantu radīt apģērbus un tos parādīt un pārdot. Sev, es biju tukša vieta. Nekas. Nevienam manam sasniegumam nebija vērtības manā dzīvē, tas mani vairs nepadarīja laimīgu. Tieši otrādi, es biju nogurusi, un nolemta darbam.

No kabatas izņēmu telefonu un pāršķirstīju kontaktu sarakstu, cerēdama atrast kaut vienu personu, ar ko parunāt, taču neloloju lielas cerības, neviena man nebija. Līdz uzdūros kādreizējas draudzenes vārdam, un nedomājot, piespiedu zaļo klausulīti, un pieliku telefonu pie auss. Sūdzēties nebija manā garā, bet šoreiz.. šoreiz man vajadzēja izdarīt izņēmumu.

-Čelsija,- Agnese miegaini atbildēju un sevi nolamāju par aizmāršību. Čikāgā noteikti jau bija vēla nakts,- Kas noticis?

-Tikai vēlējos parunāt,- es noteicu,- Kā klājas tev un Edgaram?

-Labi,- meitene domīgi atteica. Viņa arī bija daudz dzīvē pārcietusi, vispirms, nodota no brāļa un ģimenes puses, un tad iemīlējusies cilvēkā ar melnu pagātni. Biju satikusi viņu tikai pāris reizes, bet tās reizes man bija spilgti palikušas atmiņā.- Tu izklausies bēdīga..

-Gadās. Vienkārši gribēju ar kādu parunāt, ceru, ka netraucēju...-

-Ak nē,- viņa pasmējās,- Es nupat noliku Evanu gulēt. Edgars izbrauca pa darīšanām un esmu viena pati mājās ar Eliotu. – viņa pastāstīja,- Labāk saki, kā klājas tev?

-Mainīgi,- domīgi noteicu,- Vai tu kaut kad būtu ar mieru satikties? Izrādās, ka man drīz būs brīvdienas.- es palielījos un pasmējos par to, kā tas izklausās,- Turklāt Amerikas man pietrūkst. Mājas tomēr ir mājas.

-Jebkad.- Agnese nevilcinoties atteicu. Pat nespēju noticēt, ka šī meitene bija nonākusi vienās no smalkākajām aprindām, un joprojām bija palikusi par cilvēku.- Izklausās, ka tev tiešām vajag drauga plecu.. Bet ir viens bet.- viņa minēja,- Man un Edgaram pēc nedēļas ir jābūt Tokijā. Bosa meita uzaicinājusi mūs uz balli, atteikt nevar.

-Tas skan lieliski, jo arī es tad būšu Japānā,-

-Ideāli! Tad tiekamies tur,- Agnese priecīgi sacīja,- Evans raud, man jāiet. Turies, labi?

-Turos,- es apsolīju un noliku klausuli. Ieliku telefonu atpakaļ žaketes kabatā, kad dzirdēju, kā atveras balkona durvis.

-Beidzot tevi atradu,- Niks sacīja, un aizvēra aiz sevis durvis. pat nepagodināju viņu ar pagriešanos,- Kā tad būs ar to visu?

-Liec man mieru,- nīgri noteicu un pagriezos pret viņu,- Es gribu palikt viena.

-Tev šobrīd nevajag palikt vienai,- Niks saprotoši sacīja,- Es atvainojos par to, ka tev uzmācos..

-Tas nekas. Tagad vari iet prom.-

-Čelsij,-

-Lūdzu, Nik! Dieva dēļ,- es noelsos,- Atstāj mani vienu pašu, skaidrs?

-Jēzīt, labi. Nav brīnums, ka tev nav draugu, ja pati visus atgrūd,- viņš pateica un aizgāja prom, aizcirzdams balkona durvis. viņa vārdi mani sāpināja un es nekavējoties atradu Naela numuru kontaktu sarakstā, un uzrakstīju viņam īsziņu. Kad tas bija paveikts, ieliku telefonu kabatā, un paskatījos uz skatu sev pretim, juzdama, ka iepinos pamatīgās nepatikšanās.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Celsijas-smaids-19/780155