Čelsijas Smaids /35/1

Prātīgākais, kko varēju darīt, ir nevērt vaļā durvis, tāpēc paslēpos vannas istabā. Aizslēdzu durvis, atgriezu vaļā ūdens krānu pie izlietnes, dušu un vannu, kā arī fēnu, lai noslāpētu visas skaņas. Pati pieplaku durvīm un dzirdēju, kā atveras manas istabiņas durvis, un kāds smagiem soļiem ienāk. Pieliku mutei priekšā plaukstu un sajutu asaras, kas drebēja aiz plakstiņiem. Nolāpīts, telefonu es atstāju tur..

-Putniņ?- pārāk pazīstama balss maigi sacīja un es iekaucos plaukstā. Es zināju, ka tas būs viņš. Es zināju. Atslīgu pret durvīm un lūdzos, kaut viņš ātrāk aizietu. Es reti no kāda baidījos, taču Rihards nebija paredzams. Viņš kādu laiku jau mani vāja, taču pateicoties paziņām, tika atbrīvots no cietuma. Viņš pagaidām man nebija neko nodarījis, taču es aizvien atceros viņa solījumu mani padarīt par savu. Nodrebēju, atcerēdamās to, kā viņš mani gandrīz izvaroja, ja laikus telpā nebūtu ielauzušies Niks un Katrīna.- Es taču dzirdu, ka tu esi vannas istabā. Vai tad tu nemaz ar mani neapsveicināsies?

-Ej prom,- es klusi raudāju un paslēpu seju rokās. Tas nebija reāli.. Kā viņš varēja tikt ar to pašu reisu, ko es, tajā pašā laikā, tajā pašā vietā? Es zināju, ka viņam ir daudz naudas... Kāpēc viņam vajadzēja mani? Kāpēc? Klusi smilkstēju un apķēru ceļus. Man nebija jēgas nevienam sūdzēties, jo Rihards caur saviem sakariem pierādītu to, ka nenormālā esmu es.

Rihardu es satiku vienā no kooperatīva ballītēm gadu pēc tam, kad biju sākusi strādāt pie Aleksas. Kā man tagad gribējās nolādēt to, ka Aleksa mūs iepazīstināja un viņam uz sejas bija tas stulbais iešķībais smaids. Pēc tā laika, viņš, tāpat kā Tims, sāka man sekot kā kucēns saimniekam, nemaz neņemdems vērā faktu, ka es viņam ne uz ko neatbildēju. Rihards bija mans murgs cilvēka formā.

-Es uzlauzīšu durvis, putniņ, labāk taisi vaļā,- Rihards pieklauvēja pie durvīm un es salecos. Aizklāju rokas ar plaukstām un ar ceļiem aizrāpoju līdz vannai.- Čelsija Millere, es zinu, ka tu tur esi. Nekaitini mani.

-Ej prom, Rihard. Lūdzu..- es beidzot pateicu un noslaucīju asaras.- Man ir bail no tevis..

-Putniņ, tu ko?- viņš dūdoja,- Es taču tev nedarīšu pāri. Gribēju tikai apvaicāties, kā patika lidmašīna.. Nāc ārā. Vai es tiešām izlauzīšu durvis. Tu mani zini, putniņ.

Es klusēju. Man bija divas iespējas. Vai nu palikt te un tiešām gaidīt to, ka tas psihs izlauzīs durvis, vai aizbēgt. Aizgriezu visus ūdeņus un pievērsos logam, pa kuru bija izeja uz ugunsdzēsēju kāpnēm. Taču man mugurā nebija nekas vairāk par šortiem un kreklu.. Vienalga.. Mana drošība bija svarīgāka un es atrāvu vaļā logu. Rihards sāka dauzīties gar durvīm un es paķēru logu atslēgas, ar ko aizslēdzu logu un izkāpu uz sniegainās platformas, kas savienoja kāpnes. Manas zeķes uzreiz palika mitras, un aukstums izskrēja cauri kauliem. Apspiedu domas, un vienkārši skrēju lejup pa kāpnēm, cenzdamās nepaslīdēt un nepakrist uz slidenajiem, slapjajiem, sniegotajiem pakāpieniem, kad nonācu pie pēdējā kāpņu posma. Tas nebija savienots ar zemi, un man nācās lēkt aptuveni pusotru metru uz leju. Cerībā, ka nesalauzīšu kājas, es paļāvos instinktam un veiksmīgi piezemējos uz zemes. Paskatījos augšā, cerībā ieraudzīt to, ka viņa tur nav, un, aplikusi sev rokas, skrēju atpakaļ uz viesnīcu, kur visu skatieni pievērsās man. Pie manis piesteidzās apsargs, kurš aplika man apkārt žaketi un teica kaut ko. Taču man nozibsnīja melns gar acīm un es saļimu viņa rokās.

-Piedod, es nezināju,- kāds glāstīja man matus un, dzirdot šo balsi, atvēru acis, sastopoties ar Naela bažīgo skatienu.- Sveika, saulīt,- mīļotais sveicināja. Nedomājot apliku rokas viņam ap kaklu un ierausos klēpī, paslēpdama seju viņam pie kakla.- Tā neko sev sagaidīšana..

-Viņš mani vajāja...- es iešņukstējos un vien tad pamanīju, ka manas rokas ir nosaitētas.- Kas, pie velna, notika ar manām rokām?

-Tu apsaldēji rokas un kājas, bēgot no viņa,- Naels paskaidroja.- Tevi atrada sniegā..

-Kā, sniegā? Es skaidri atceros, ka es atgriezos viesnīcā! Apsargs mani uzķēra.

-Čelsij, tu atradies trīs kvartālus tālāk, pamesta viena kupenās, šortos un zeķēs.- Naels sacīja,- Tu no bezspēka, acīmredzot pakriti. Kaut kādi garāmgājēji tevi atrada.

-Tas nav iespējams, Nael,- es nočukstēju, pieķerdamās viņam.- Es skaidri zinu, ka..

-Tev ir arī kontūzija. Par to nesatraucies.-

-Nael, fuck, es negribu kļūt rupja, bet es neesmu jukusi!-

-Tu daudz kam esi gājusi cauri..- viņš ar mani runāja kā ar bērnu, un es atgrūdu viņa rokas.- Čelsij..

-Tu domā, ka es to visu sagudroju?- neticīgi vaicāju. Naels paraustīja plecus,- Saki!

-Es ticu faktiem.- Naels sacīja un pacēla roku, kur uz mana zeltneša rotājās gredzens. Es nekad nenēsāju gredzenus ārpus fotosesijām. Jaunais atklājums man atņēma runasspējas, un es pat nespēju neko iebilst. Man bija slikti no domas, ka Rihards ir man pieskāries. Slimais kroplis..- Rihards apgalvo tieši to pašu, ko liecinieki..

-Tātad, tu domā, ka es esmu nepieskaitāma?- es neticīgi vaicāju.Tas man iegrauza sirdī kā lode. Naels ticēja tam slimajam idiotam, nevis man. Viņam ticēja visi, izņemot mani, vienīgo, kas zināja patiesību.- Tad ej prom.- es asi noteicu un paskatījos viņam acīs ar naidu,- Ej prom.