40. nodaļa
Viņi beidzot atgriezās no meža kur bija pavadījuši nieka trīs dienas. Cecīlija bija klāta ar zilumiem un apdegumiem no vienas vietas. Neviens nebija iedomājies paņemt to smēri ko meitene izmantoja pret Žizeles uzsisto zilumu uz kājas. Tāpēc šorīt viņa lūdza sievišķīgo kompānijas daļu palīdzēt uzvilkt kreklu ko aizņēmās no Džonatana. Roku saliekšana nežēlīgi sāpēja un meitenes piekrita palīdzēt ar ģērbšanos. Vīrieša krekls bija platāks un neberzēja apdegumus tāpēc meitene jutās puslīdz ērti.
Tagad viņa sēdēja aizmugures sēdeklī iespiesta starp Džonatanu un Cīliju. Abi centās uzlabot meitenes omu, bet tas negāja viegli. Meitene vakar eksperimentējot bija apdedzinājusies ar uguni un nevaldības rezultātā uzgāzusi sev virsū akmeņu krāvumu kas radīja lielāko daļu nobrāzumu. Līdz pilsētai bija atlicis vien pusstundas brauciens un Bruno skaļi apkopoja slepkavības minot jaunus upurus.
- Tātad miruši ir Bils Fravaesti, Daniels Sammerss, Anabella Lioki un Tomass O’Donels. Pie visiem upuriem atrastas vienas kolekcijas rotaslietas, pie Bila gredzens ar zilu akmeni, pie Daniela, kas tikai nesen tika atrasts, zelta kabatas pulkstenis ar zilu akmeni, pie Anabellas zelta rokassprādze ar ziliem akmeņiem un pie Tomasa zelta ķemme ar zilu akmeņu rotājumiem, - Bruno balss skanēja drūmi un nosvērti.
Neviens nepakustējās un neko neteica jo nebija jau ko teikt. Ko tad varētu teikt tik drūmas patiesības priekšā? Atlikušo brauciena daļu valdīja klusums, ko pārtrauca kāda mašīna, kas patraucās garām netipiski lēni braucošajam Bruno. Viņi jau bija uz šosejas, kas veda uz pilsētas centru, tikuši līdz tam Bruno nolēma izlaist Džonatanu un Cecīliju lai meitene varētu sakopties. Iebraucis vecpilsētā Bruno ātri atrada īsto ielu un turpat pie gaišās jūgendstila ēkas abus izlaida.
- Neaizmirstiet šovakar ārkārtas sapulce, - Bruno atgādināja un aizbrauca.
- Protams, protams, - Džonatans noņurdēja un pārmetis somu pāri plecam ar otru roku pastūma meiteni lai viņa iet iekšā.
Meitene nosmilkstējās, pat šis vieglais pieskāriens darīja sāpas nobrāztajiem un apdegušajiem locekļiem. Kad viņi tika līdz otrajam stāvam Džonatans atslēdza durvis un ielaida meiteni dzīvoklī. Viņa par spīti sāpēm ātri iešāvās vannas istabā kur ar atvieglojumu uz skapīša malas ieraudzīja balto, mazo trauciņu ar smēri kas izskatījās pēc iebiezinātiem dubļiem. Cecīlija sāpēs viebdamās norāva kreklu un ar baudu apsmērēja rokas un plecus, līdz ko smēre pieskārās ādai sāpes norima un audi sāka atjaunoties un saaugt. Rokas tagad izskatījās kā agrāk, tikai nedaudz sārtākas, kā mazuļa āda.
Cecīlija ar atvieglojumu uzvilka atpakaļ lielo pelēko kreklu un sāka apstrādās savainojumus uz vēdera, gurniem un kājām. Drīz vien viss augums bija sadziedēts un meitene sāka just nogurumu.
Atgriezusies viesistabā viņa uzsmaidīja Džonatanam kas atlaidies dīvānā laiski atsmaidīja.
- Zini es esmu nenormāli izsalkusi, kā ir ar tevi? – meitene apvaicājās un devās uz virtuves pusi. Pēkšņi viņu aptvēra neredzams spēks un sāka vilkt uz savu pusi. Meitene tikai pārsteigumā iesaucās un attapās uz dīvāna blakus Džonatanam kas sirsnīgi smējās.
- Es nezināju, ka tu tā, proti! – meitene iesaucās un iebukņīja vīrieti.
- Tagad zini, - vīrietis piemiedza ar aci un apskāva meiteni.
Jā, ēšana varēja pagaidīt.
