Ievedusi viņu savā dzīvoklī, es uzreiz ierādīju viņa istabu un parādīju mājokli. Viņš bija ļoti priecīgs, bet reizē arī skumīgs, jo viņš tik tiešām negribēja man uzkraut tādus pienākumus.
Pirmā diena aizritēja mierīgi. Vakarā, es viņam palīdzēju nomainīt pārsējus, kas bija radušies negadījuma rezultātā. Viss bija rāmi un mierīgi, es jau gribēju doties gulēt, bet pēkšņi viņš satvēra manu roku un vaicāja, kāpēc es to daru. Kāpēc es viņam palīdzu? Es ar smaidu atbildēju, ka esam bērnības draugi un es pret draugiem izturies labi. Es viņus neatstāju nelaimē.
Viņš pasmaidīja un teica, ka, ja nebūtu es, tad viņš vispār būtu pazudis no šīs dzīves, jo viņš jutās nevienam nevajadzīgs.
Laiks gāja, un mēs jau bijām pieraduši viens pie otra, bet pienāca laiks šķirties, jo atbrauca viņa draudzene. Baiba uzreiz ar savu dusmīgo balsi paziņoja, ka Kārlis tagad dzīvos pie viņas. Es to sapratu un respektēju, jo viņa tomēr ir Kārļa draudzene, bet Kārļa acīs prieku es neredzēju. Tas man lika aizdomāties, ka tomēr viņiem viss nav kārtībā.
Baiba vienmēr ir valdījusi pār Kārli, tāpēc es visu laiku brīnījos, kā Kārlis ar viņu var satikties, ko viņš viņā ir atradis. Viņi bija tik pretēji, bet pretpoli laikam pievelkas.
Nu Kārlis bija prom, manā mājā valdīja tukšums. Es jau biju pieradusi pie viņa, bet nu viņa vairs nebija. Es sāku prātot, ko viņš tagad dara, ka viņam iet, bet tad manas domas pārtrauca zvans.
Tas bija Kārlis, viņš izklausījās noskumis, tāpēc es uzreiz apvaicājos, kas viņam ir noticis. Viņš teica, ka mums vajag satikties, lai izrunātos par pēdējā laika notikumiem.
Es piekritu un viņš mani uzaicināja uz kafejnīcu. Es ilgi prātoju, ko viņš grib man teikt, varbūt beidzot gribēja pastāstīt kā viņš iekļuva avārijā, vai arī to, kas viņu nomāc? Šīs domas mani apsēda visu vakara un ar šādām domām es arī devos gulēt.
Pienāca rīts, un man bija jādodas satikties ar Kārli. Uzvilkusi savu sarkano kleitu un devos ceļā. Nonākusi pie norunātās kafejnīcas mani, pārsteidz skats, ko tur ieraudzīju...
