Stāsts būs par mani 19 gadus veco Elīnu un manu 20 gadus veco bērnības draugu Kārli, kā arī visam pa virsu viņa vecāki un draudzene. Šis stāsts tiks gan smieties, gan raudāt, gan padomāt par savu dzīvi.
Diena iesākās pavisam parasti, un nekas neliecināja par briesmām, līdz brīdim, kad iezvanījās telefons. Es pacēlu telefonu un klausulē dzirdēju dobju vīrieša balsi: Vai Elīna Strautiņa? Jā, es izbijusies pateicu. Šeit dakteris Krauze, es zvanu sakarā ar Kārli Kalniņu. Pār manu ķermeni pārskrēja auksti sviedri. Prātā bija vairāki varianti, kas ar viņu varēja notikt. Es biju piemirsusi, ka es runāju pa telefonu. Par laimi, es saklausīju, ko viņš teica. „ Kāris ir ciets negadījumā un šobrīd atrodas komā, tā kā vienīgā lieta, kas atrodama viņam personiskajās mantās bija jūsu bilde ar telefonu, mēs uzreiz zvanījām jums. Varbūt jūs varat paziņot viņa tuviniekiem?’’, ārsts strikti noteica. Es uzreiz atbildēju, ka paziņošu tuviniekiem. Ārsts jau gribēja pārtraukt sarunu, bet es paspēju noskaidrot kurā slimnīcā un palātā viņš ir.
Es uzreiz paķēru somu un skrēju uz mašīnu, pa ceļam sazvanīju viņa draudzeni un mammu, un pastāstīju par notikušo. Viņas bija šokētas, bet mani uztrauca, vai Kārlim ir labi, tāpēc vēja ātrumā traucos uz slimnīcu.
Ieskrējusi slimnīcā es uzreiz devos uz viņa palātu, tas skats, ko es ieraudzīju lika man sākt raudāt. Viņš viss bija pieslēgts pie vairākiem vadiem, bet nekādas dzīvības pazīmes neizrādīja. Es pieskrēju pie viņa, saspiedu roku un šņukstot teicu, ka viss būs labi, tikai lai viņš pamostas, es viņu atbalstīšu vienmēr, lai arī ko viņš darītu.
Nekas nelīdzēja, es apsēdos uz blakus krēsla un sāku domāt, kā tas varēja notikt, bet tad atvērās palātas durvis, pa kurām ienāca viņa draudzene Baiba.
Viņa draudzene, manuprāt, nebija tā labākā, jo viņa panāca to, ka mēs ar Kārli atsvešinājāmies, bet tas tagad nebija svarīgi. Es jau cerēju, ka viņa uzreiz dosies pie Kārļa un atbalstīs viņu, bet viņa tikai paskatījās uz viņu un noteica tā gadās. Es biju tik dusmīga uz viņu, ka sāku bļaut, ka viņa vispār nesaprot, kas ir noticis, bet viņa tikai nikni atbrēca, ka man te nav vietas, lai vācos prom, ka es neesmu viņa draudzene. Labi, ka mūsu strīdu pārtrauca ārsts, kas ienāca palātā.
Ja būs atsaucība, stāstu turpināšu!
