Dakteris Krauze ienākdams uzreiz pateica savu smago sakāmo, ka ir ļoti maza cerība, ka Kārlis izdzīvos. Man uzreiz sākās asaru jūra, jo es nepieļāvu tādu domu, ka viņš neizdzīvos.
Es uzreiz apjautājos ārstam, kas viņam īsti ir kaiš un kas ir vajadzīgs, lai viņš ātrāk atveseļoties. Ārsts atbildēja, ka ar viņu vajag runāties, jo ir veikti pētījumi, ka cilvēks komā, visu saprot, bet nevar dot atbildi.
Tas mani iepriecināja, jo es biju cerības pilna, un ticēju, ka viss būs labi. Tikmēr Baiba sēdēja krēslā, bet šoreiz viņas seja vairs nebija vienaldzīga, viņa bija šokēta, jo laikam tikai tagad saprata, cik tas viss ir nopietni. Viņa uzreiz teica, ka pavadīs te visu laiku, cik ilgi vien varēs. Ārsts piekrita, bet es bēdājos, jo sapratu, ka viņa man neļaus apciemot Kārli, tik daudz, cik es to vēlos.
Laiks gāja, un Kārlis tā arī nemodās no komas. Baibai jau bija apnicis pie viņa sēdēt, tāpēc viņa tur parādījās arvien retāk, bet man patika, jo aizvien vairāk laika es varēju palikt tur.
Pēc mēneša viss atkal sabruka, jo ienāca ārsts un pateica, ka valsts vairāk neuzturēs Kārli, jo cilvēkus komā uztur tikai mēnesi. Tas manai sirdij lika sažņaugties, bet es nepadevos. Es uzreiz pajautāju, cik jāmaksā, lai viņu uzturētu vēl.
Summa nebija no mazākajām, bet es cerēju, ja mēs viņam dosim vēl vairāk laika, tad viņš atmodīsies un viss būs labi. Tāpēc es devos pie sava tēva, viņš bija turīgs, bet man ar viņu nebija īpaši labas attiecības, bet tomēr es saņēmos uz devos pie viņa, izstāstīju situāciju. Par laimi, viņš piekrita. Es jutos laimīga un uzreiz devos pie ārsta iemaksāt prasīto summu.
Pagāja vēl viena nedēļa, nekas nebija mainījies. Tas man lika skumt, jo man bija tik smagi uz to visu noskatīties.
Pienāca mana dzimšanas diena, tam bija jābūt priecīgam notikumam, bet man tas prieku nesagādāja. Draudzenes teica, ka rīkos kārtīgu ballīti, bet es atteicos un teicu, ka pavadīšu to slimnīcā.
Kad darbs bija beidzies es uzreiz devos uz slimnīcu, iegāju Kārļa palātā un apsēdos viņam blakus, satvēru roku un runāju ar viņu. Pēkšņi es sajutu, ka manu roku maigi saspiež. Man prātā uzreiz pārskrēja simtiem domu un viena no tām, ka man tikai izlikās.
