Lai vai cik draņķīgi es jūtos bet Jūsu komentāri pēc nākamās daļas mani iedvesmoja!
Es grūdu viņu nost, bet tas nepalīdzēja. Situ, skrāpēju, bet arī tas nelīdzēja. Tad viņš uzsēdās man virsū un no priekšpuses atrāva vaļā manu krūšturi. Es saucu pēc palīdzības, bet to neviens nedzirdēja. Mani spēki izsīka, es raudāju. Asaras bira pār maniem vaigiem. Man sāpēja. Es vairs negribēju neko. Tikai mirt.
Pēc neilga laika. Es gulēju gultā nekustīga. Man trūka gaisa. Es smaku. Mans ķermenis bija aptraipīts. Pēkšņi atcerējos par vannasistabā esošajiem skuvekļiem, precīzāk, par žiletēm. Es piecēlos. Uzvilku bikses un maiku, paņēmu žileti un raudot iegriezu sev rokā. Tā varākas reizes, līdz man vairs nebija spēka turēties kājās.
Nākamā diena. Es atvēru acis. Visapkārt gaiša telpa, mana roka, sāp, tā ir apsaitēta. Pie rokas sistēma. Sapratu, ka esmu slimnīcā. Apkārt neviena nebija. Uz krēsla stāvēja manas mantas. Visas manas mantas.Es atcerējos vakardienu un sāku histēriski raudāt. Nekavējoties pie manis ieskrēja māsiņa.
- Meitenīt! Neraudiet! Viss būs labi.
- Nekas nebūs labi. Vairs nekad!
- Jums jānomierinās! Ar jums grib runāt policija.
- Policija? Kāpēc? - es satrūkos.
- Tieši policijas ierēdņi jūs atrada uz ielas.
- Uz ielas? Ar visām šitām mantām?
- Jā! Jūsu koferi atveda uz slimnīcu kopā ar jums.
Es smaidīju un vairākas reizes atkārtoju: " Es esmu brīva, es esmu brīva. Paldies, tev, Dievs! " Medmāsa uz manīm dīvaini paskatījās, bet neko neteica, tikai pajautāja -Vai varēsi runāt ar policiju?
- Jā, aiciniet viņus iekšā. Gribu lai ātrāk viss beidzas.
Pēc 10 minūtēm. - Sveika, Elīza! Es esmu inspektors Putniņš, bet jūs droši varat mani saukt par Jāni.
- Labdien. Bet kā jūs zināt manu vārdu?
- Atvaino, bet man nācās tavā koferī sameklēt personas apliecinošus dokumentus.
- Un tie tur bija?
- Protams, savādāk jau nezinātu tavu vārdu. Bet tagad ķersimies pie lietas. Tu man pastāsti, kas ar tevi notika.
Es stāstīju visu. Gan kā nokļuvu tajā šausmīgajā vietā, gan to, kā, iespējams, esmu tikusi ārā. Asaras bira, nervozitāte darīja savu, bet es nepadevos.
- Putniņa kungs, lūdzu, slēdziet to bordeli un sodāt Aleksandru. Jums jāatbrīvo tās meitenes.
- Nesatraucieties! Mēs pārbaudīsim visu. Bet tagad jums jātpūšās.
- Inspektor?
- Jā, Elīza.
- Par mani nav interesējies kāds puisis?
- Cik man zināms, tad ne. Visu labu.
Es pamāju ar galvu. Man ļoti gribējās paskatīties, kas ir manā koferī. Es to paņēmu, atvēru. Virspusē stāvēja maks. Es to atvēru. Tajā bija trīs tūkstoši eiro. Es negribēju to naudu, taču tā man bija vajadzīga, jo ārpasaulē man nebija kurp iet...
Pēc divām dienām es tiku izlaista no slimnīcas. Morāli es biju sagrauta. Man nebija kurp iet, tāpēc nolēmu atgriezties mammas dzīvoklī, lai gan biju pārliecināta, ka tas jau ir pārdots.
Kad biju tikusi līdz dzīvoklim, pamanīju, ka durvis ir uzlaustas. Es lēni un uzmanīgi gāju iekšā. Viss, kas atradās dzīvoklī bija izvandīts. Visas noderīgās mantas - nozagtas. Es nevarēju šeit palikt. Ja nu Aleksandrs mani tomēr vēl uzmeklē. Man nebija nekādu garantiju. Man vajazdēja aizbraukt no pilsētas vai vēl labāk, no valsts.
Ātri iegāju savā istabā, lai paņemtu dažas mantas un ko es tur ieraudzīju! Uz sienas ar lieliem bija rakstīts - TU NEKUR NEIZBĒGSI! ES TEVI ATRADĪŠU, LAI ARĪ KUR TU BŪTU!
Tajā brīdī sapratu, ka tas bija Aleksandrs. Viss vēl nav beidzies un man nāksies bēguļot. Varbūt iet uz policiju. Jā, tā arī darīšu.
