Labrīt spocēni. Uztaisīju sev tējiņu un varu turpināt stāstu. 
- Elza? Tev jāapkalpo trešais galdiņš! - uzsauca Kristīna.
- Tūlīt eju. - man bija jāstrādā arī par viesmīli.
- Sveiki! Kā varu palīdzēt? - jautāju.
- Atnes mums glāzes un viskija pudeli. - viens no vīriešiem teica.
- Un kā ar privāto deju vakarā? - jautāja otrs.
- Par to, lūdzu, griežaties pie Aleksandra. Tūlīt atnesīšu jums viskiju. - pateicu un aizgāju.
Pēc kāda brīža. Es sēdēju pie bāra. Šodien darba bija maz. Paldies Dievam arī jādejo nebija. Te pēkšņi pie manis pienāca vīrietis no trešā galdiņa, uzlika man roku uz dibena un sāka runāt.
- Kā tev iet, skaistā? - viņš jautāja!
- Paldies, labi. Un jums?
- Labāk būtu, ja tu nāktu ar mani!
- Ar Aleksandru saskaņojāt?
Nožēloju, ka uzdevu to jautājumu. Viņš saķēra mani aiz kakla un teica :
- Tev jānāk man līdzi. Tava māte man nekad neatteica.
- Es neesmu mana māte un šeit ir savi noteikumi. - caur lūpām izdvesu.
Tad pēkšņi vīrietis sāka mani vilkt aiz rokas augšā, kad pretī nāca Raitis.
- Vecīt, ko tu dari? - viņš jautāja.
- Paej malā. - otrs vīrietis uzbļāva.
- Atdod meiteni. Viņa ir mana! - Raitis pagrūda vīrieti nost un paņēma mani aiz rokas. Mēs uzgājām uz manu istabiņu. Mēs iegājām istabiņā.
- Ko viņš no tevis gribēja? - Raitis jautāja.
- Gribēja privāto deju.
- Un tu nepiekriti?
- Man nav izvēles. Man jāpiekrīt. Tikai viņš nesamaksāja.
- Kā nesamaksāja?
- Gribēja pa velti.
Pēc 20 minūtēm.
- Elīz? Drīkst tev ko pajautāt?
- Jā, drīksti.
- Tu kādreiz esi bijusi ar vīrieti?
- Nē nekad. Nēsmu jutusi pat skūpstus un pieskārienus.
- Vai tu to vēlies?
No šī jautājuma man bija bail visvairāk. Es nezināju kā tas ir. Nezināju, kā tas jādara. Sekoja klusuma brīdis. Es nezināju ko atbildēt, jo par to nēsmu domājusi. Bija pagājušas tikai divas dienas kopš esmu šeit un vienīgās domas ir bijušas par izkļūšanu ārā.
- Elīza?
- Nē, Raiti! Es to nevēlos. Vēl ne!
- Bet tu man patīc! Var teikt, ka esmu iemīlējies tevī!
- Raiti, man nav laika domāt ne par simpātijām, ne par intimitāti, ne par ko, jo vienīgais ko vēlos ir izkļūt ārā.
- Es tevi saprotu un jau teicu, ka pienāks laiks un tu izkļūsi ārā.
- Tas laiks būs kā mūžība.
- Nē! Es varu tevi vismaz noskūpstīt?
- Labi!
Tajā brīdī Raitis man pietuvojās. Viņš pielika man roku uz vaiga un sniedzās pēc manām lūpām. Manas acis automātiski aizvērās un mūsu lūpas sakļāvās. Tajā brīdī es aizmirsu visu - par to kur biju, par to, kas esmu un par to, kas būs tālāk...
