Labrīt. Otrā daļa ir klāt. :) Patīkamu lasīšanu!
- Sveika! - viņa teica - ka tevi sauc?
- Ko tev vajag? Ej prom!
- Mani atsūtīja tev palīdzēt!
- Tu esi gluži tāda pati kā Lauma. Viņa bija tava mamma?
- Kā tu pazīsti manu mammu?
- Pasaki kā tevi sauc un cik tev gadu, tad visu pastāstīšu. Starp citu, mani sauc Kristīna!
- Mani sauc Elīza Hartmane un man ir 18 gadi. - teicu Kristīnai.
- Ārprāc! Tik jauna un jau šeit. - viņa žēl teica.
- Kur šeit? - jautāju.
- Redzi Elīza, tava mamma bija tā vīrieša, kurš pie tevis bija ienācis, darbiniece, bet viņa viņam pretojās, tāpēc viņa tika nogalināta. Viņas likteni netkārto. - Kristīna teica.
- Ko tu ar to gribi teikt?
- Tam vīretim / Aleksandram / bija līgums ar tavu māti, ka viņa pieder viņam un, ka viņai jādara viss ko viņš saka. Viņa bija sieviete uz izsūtījuma. Diemžēl, tāds ir visu meiteņu liktenis kas atrodas šeit! - Kristīna teica.
- Tu gribi teikt, ka mana māte bija prostitūta? - ar asarām acīs jautāju.
- Jā. Bet tagad tev jānomierinās un jānāk man līdzi. Mums tevi jāsapoš!
- Es nekur neiešu. Labāk mirstu nekā pārdodu savu ķermeni.
- Elīza, Aleksandrs tevi tagad nenogalinās, jo tu esi jauna, kā viņš saka - "svaiga gaļa" un jau ir noziņojis par to, ka šovakar ieradīsies jauna dejotāja.
- Bet es to negribu! Es to nedarīšu! - raudāju.
- Piedod, bet tagad tev nav citu iespēju. Un arī man nav! - Kristīna ar asarām acīs teica.
- Cik ilgi tu šeit esi?
- Jau trīs gadus. Jau kopš 19 gadiem. Bet tagad nāc, atsiešu tev rokas, iesim paēst, nomazgāties un sagatavoties...
Kristīna mani aizveda uz dušu, iedeva tīru dvieli, šampūnu un visu pārējo, kas bija nepieciešams. Pa to laiku, kamēr mazgājos, viņa mums sagatavoja ēdienu. Es stāvēju zem tekošā ūdens un raudāju. Es ienīdu savu dzīvi, sevi, par to, ka neaizgāju, kad bija izdevība un, visbeidzot, savu māti. Tagad viņa lidinājās kā rēgs visapkārt, bet man tagad jāizpērk viņas grēki un nodevība. Mana sirds dauzījās kā traka. Likās, ka tā kuru katru mirkli pārstās sisties. Es vēlējos mirt, bet Dievs man šo iespēju liedzis. Es vienkārši vēlējos lai mana sirds apstātos. Es pavēros spogulī. Biju bāla, taču sevis dziļumos es vēl apzinājos, ka esmu stipra un skaista. Es vēros uz savu skaisto, slaido ķermeni, kurš vēl nekad nebija jutis vīrieša pieskārienus, jo gaidīja mīlestību. Es zināju, ka pienāks diena, kad arī es kļūšu laimīga, lai gan nenojautu par to, kas bija aiz šīm telpām, nezināju kas mani sagaida. Atceros tikai Kristīnas vārdus par to, ka Aleksandrs jau paziņojis par jauno dejotāju un atcerējos to, ka tāds ir mans liktenis. Lai gan to bija grūti aptvert, es zināju, ka izturēšu, zināju un ticēju, ka kādreiz tikšu ārā no šejienes. Mani iztraucēja klauves pie durvīm.
- Ar tevi viss kārtībā? - tā bija Kristīna.
- Jā, es tūlīt nākšu. - atteicu. Ietinos dvielī un gāju pie viņas.
