Sāku rakstīt stāstiņu. Izsakiet savu viedokli! Pieņemu gan kritiku gan ieteikumus. :)
1.daļa.
No ielas uz debesīm. -Kur es esmu?- atverot acis, pie sevis noburkšķēju.
-Kāpēc uz manām drēbēm ir asinis? Au, sāp! -
manās acīs sariesās asaras.
Es apsēdos uz grīdas, kur jau biju gulējusi.
Visapkārt mitrs un pelēks. Manas rokas bija sasietas.
Es miglaini atcerējos vakardienas notikumus.
Tikai atmiņā spilgti palikuši mammas kliedzieni
un skaļie šāvieni.
Pār maniem vaigiem ritēja asaras un es atcerējos kā manā acu
priekšā nogalina manu māti un atceros, kā manā
kaklā iedūrās gara adata un es saļimu...
Es sāku raudāt skaļāk un histēriskāk...
Šnore rīvējās gar manām rokām un radīja sāpes,
bet tās sāpes ko jutu dziļi sirdī ar tām nevarēja pat salīdzināt!
-Tā, tā, tā! Elīzīte jau ir pamodusies! Kā gulēji sirsniņ?- kāds vīrietis man jautāja.
-Ko tev vajag no manīm? Kāpēc es esmu šeit?
Kāpēc jūs nogalinājāt manu māti? - es histēriski kliedzu.
-Nu redzi, mīļā! Tava mammīte nemaz nebija tik laba kā tev likās.- viņš teica.
-Ko jūs vispār zināt par manu mammu? - es iekliedzos uz viņu.
Tajā brīdī viņš pienāca pie manis, saķēra manu zodu un teica-
Ja nebūtu bijis manis, tu šeit netrastos,
bet gulētu kādā upes dzelmē!
-Labāk gulētu tur, nekā šeit un skatītos tavā pretīgajā sejā. - caur lūpām izdvesu.
-Tu esi varonīga, Elīza Hartmane. Gluži kā tava mamma,
tikai atšķirība tāda, ka tu no manis neizbēgsi.
Žēl tavas mammas, jo viņa bija laba un skaista darbiniece.-
vīrietis pateica un aizgāja.
Es skatījos sienā un domāju, ko viņš ar to bija domājis!
Ko viņš domāja ar to, ka mamma bija skaista un laba darbiniece?
Es neko nesapratu. Mana sirds sāpēja un asiņoja.
Es gribēju tikt ārā, bet kāda tam vairs nebūtu jēga,
jo ārā man neviena vairs nav!
Manas domas pārtrauca kāda jauna meitenes,
kura bija tērpusies augstpapēžu kurpēs un īsā,
melnā, nospīlētā kleitā ar izlaistiem melniem matiem.
