Bū! 
- Ak, māte un meita atkal kopā. Cik aizkustinoši. - viņš izsmejoši teica.
- Aizveries, un atlaid mūs!
- Un palaist vējā skatu, kā tiek izpostītas jūsu dzīves, jo Lauma manējo izpostīja? Nē, tas nav tā vērts.
- Kas tu par cilvēku? Tu esi niecība!
- Aizveries. - viņš pienāca pie manis un iesita tik stipri, ka jutu, kā pār manu zodu līst asinis.
- Ej prom niecība!
- Tev vēl ir drosme man runāt pretī? - viņš atsēja man rokas un aizvilka mani pie sienas caurulēm, kur mani piesēja ar rokām gaisā un atkal iedūra man kaklā.
Nezinu cik ilgs laiks bija pagājis, kad atkal atvēru acis, tikai šoreiz es telpā biju viena pati. Manas rokas tirpa. Es nejutu savu ķermeni. Paraudāt vairs nespēju, jo mans ķermenis bija atūdeņojies. Man slāpa un gribējās ēst. Man nebija spēka. Likās, ka drīz miršu un tas bija vienīgais ko tajā mirklī vēlējos!
Es ar pēdējiem spēkiem centos atraisīt rokas, un man tas izdevās. Es nokritu uz zemes, uz aukstas betona grīdas un gulēju tur pāris minūtes, jo īsti nejutu savu ķermeni.
Pēc dažām minūtēm atsēju kājas un piecēlos. Telpā bija izlietne. Es steidzos pie tās, lai padzertos. Atgriezu krānu, bet pa to tecēja rūsains, dzeltenīgi brūns ūdens, taču tas mani nepturēja lai es to dzertu. Dzirdēju kā pa garo gaiteni kāds tuvojas. Es ātri ielīdu vienā lielā kastē, lai mani nepamanītu.
- Šaušmas! Viņa ir aizlaidusies! - tas bija Aleksandrs. Viņš paņēma telefonu un kādam zvanīja.
- Nekavējoties pārbaudiet visas izejas. Elīza ir aizlaidusies! Ja noķerat, vediet pie manis. - viņš noziņoja un aizcirta durvis, bet uzreiz atkal tās atvēra.
- Es zinu, ka tu esi kaut kur te, jo garām gaiteņa sargiem tu paiet nevarēji! Elīzīt, nespēlēsim paslēpes. Nāc ārā! - viņs tuvojās kastei un man elpa aizrāvās. Man bija ļoti bail. Taču par laimi, viņš pagāja garām, neattaisot kasti. Kad Aleksandrs bija prom, es sāku domāt kā tikt prom un atvest palīgus.
Tad nejauši pamanīju telpas stūrī lūku, kas veda pagrīdē. Es to atvēru un devos lejā. Tas, ko es tur ieraudzīju, mani šokēja vēl vairāk...
