Labrīt spocēni un visi kas seko līdzi šim stāstam. 
Pasmaidiet!
Policijas iecirknī. - Sveiki! Mani sauc Elīza Hartmane. Vai varu runāt ar inspektoru Putniņu?
- Diemžēl, uz doto brīdi viņš ir izbraucis, bet jūs varat viņu pagaidīt uzgaidāmajā telpā.
- Labi, paldies!
Pagāja stunda, divas, bet Putniņš vēl nebija ieradies, taču es pat negrasījos doties prom.
- Elīza? Ko jūs šeit darāt?
- Beidzot! Es jūs jau gaidu trīs stundas.
- Iesim uz manu kabinetu, man ar jums jārunā par ļoti nopietnām lietām.
- Kādām?
- Iesim!
Es iegāju kabinetā un apsēdos. - Lūdzu, pastāstiet, kas noticis!
- Mēs veicām kratīšanas darbus bordelī. Lieta tāda, ka viss notiek legāli. Katru līgumu meitenes ir parakstījušas pašas. Visur ir licenzes.
- Bet kā? Meitenes pašas teica, ka viņas tika piespiestas.
- Viņas apgalvoja, ka pašas ir piekritušas šim darbam.
- Nē, tā nav.
- Arī uz tava līguma ir paraksts. Tieši tāds pats kā tavā pasē.
- Tas nevar būt.
- Bet tā ir.
- Dīvaini.
- Elīza? Tu teici, ka tavu māti nogalināja.
- Jā, tajā vakarā, kad mani uz turieni aizveda.
- Khm... Bet... Viņa ir dzīva un atrodas tajā bordelī.
- KO? - tajā brīdī man gan acīm satumsa un es paģību.
Jutu spēcīgu smaržu iecērtamies man degunā. Ožamais spirts. Atvēru acis. Manā priekšā stāvēja Putniņš.
- Tev viss kārtībā?
- Jā, viss ir labi, tikai es nespēju noticēt tam, ko jūs sakāt!
- Ir vēl kas.
- Kas?
- Aleksandrs ir jūsu mātes vīrs. Un tavs bioloģiskais tēvs.
- Nē, tā nav taisnība. - es sāku raudāt. - tad jau sanāk, ka Kristīna, Kitija un visas pārējās meitenes man meloja. Es vairs negribēju neko dzirdēt, tāpēc paņēmu mantas un izskrēju no iecirkņa, taču tad, nemanot divi vīrieši ievilka mani melnā mašīnā un veda prom...
Es centos atbrīvoties no puišu spēcīgajām rokām, bet viņi bija pārāk spēcīgi. Nevarot atbrīvoties, es sāku histēriski bļaut, līdz viens no viņiem man aizspieda muti. Es biju bezspēcīga un vāja viņu rokās. Atkal pār maniem vaigiem ritēja asaras. Caur tumšajiem mašīnas logiem redzēju, ka mani atkal ved uz bordeli. Atkal es būšu tur, atkal man būs jāpārdzīvos tas viss.
Mani ieveda iekšā. Iekšā mani gaidīja Aleksandrs. - Ak, Elīzīt! Kādas muļķības tu esi sastrādājusi. Es taču teicu, ka netiksi no manis prom.
- Kā tu tā vari? Es tač esmu tava miesa un asinis!
- Jā, tā tas gan ir!
- Aizved mani pie mātes!
- Nē, nē, nē, mīļo meitiņ! Sākumā man tev ir pārsteigums.
Viņš mani veda pa garu gaiteni, kura galā bija vienas vienīgas durvis.
- Ceru, ka pēc tā, ko tu redzēsi, tu mani klausīsi.
Aleksandrs atslēdza un attaisīja durvis. Aiz tām bija Raitis. Sazāļots, iesēdināts un piesiets pie krēsla. Viņš neko nesaprata, neko nejuta. Es nokritu ceļos un raudāju.
- Nu, Elīzīt ko tu darīsi tālāk?
