Pēc divām stundām māsa atgriezās mājās. Viņa bija aizskrējusi līdz pilsētas centram un sēdējusi McDonald’s, kamēr pie viņas klāt pienāca kāds zēns, kurš vēlējās uzzināt māsas vārdu. Viņa to pasūtīja vairākas mājas tālāk un pati sev pasūtīja lielo dubulto čīzburgera komplektu, kuru turpat uz vietas ir arī noēdusi, atstājot sev kartupelīšus, kurus apēdusi mājupceļā un šūpolēs, kurās bija nolēmusi atpūsties. Tad viņa piezvanīja savai draudzenei, kura apsolīja parūpēties par to, lai viņas puisis ne ar vienu nenolaiž, kamēr māsa sēdēs mājās. Protams, viņa neapsolīja, ka pati neuzmāksies puisim.
Māsai es neko nevarēju stāstīt par savu vīziju, jo es nevēlējos ietekmēt nākotni. Visam bija jānotiek tā, kā tas bija paredzēts un es nevarēju izjaukt ierasto līdzsvaru ar savām spējām, lai arī cik stipri es to vēlētos.
Tagad māsa bija ieslēgusies savā istabā un es sēdēju savējā ar datoru sev priekšā un noraudzījos uz datora pulkstenīša, kurš lēnām skaitīja minūtes. Dažreiz, kad nebija, ko darīt, laika vienība likās tik gara.
Marija nebija on-line, es to vairākas reizes pārbaudīju Facebook un Skype. Meitene laikam bija izgājusi ārā un klaiņoja apkārt ar saviem jaunajiem draugiem. Tas bija diezgan skumji, es nodomāju, skatoties viņas vecās bildes, kad meitene vēl atradās Vācijā. Viņa bija mans pretstats uz visiem simts procentiem, jo jau no dažām bildēm varēja secināt, ka viņa bija ballīšu zvērs, kamēr es biju labais bērns, kurš sēdējā mājās brīvdienās un nekad nepameta savu istabu un izpildīja mājasdarbus pirms nodošanas termiņa un, kurš nekad nekavēja nevienu stundu. Kā jau pirms tam pieminēju, mēs bijām divi pretstati, kuri kaut kādā veidā satikās vienā čata istabā.
Kad māte mani pasauca lejā, lai es izvedu Riko pastaigāties, Jolīna izgāja no savas istabas uz dažām minūtēm un man tika dota iespēja redzēt viņas saraudātās acis. Meitene uz mani pablenza dažas minūtes, tad atvēra muti, lai kaut ko man pateiktu, bet to aizvēra, jo saprata, ka ar mani nav jēga strīdēties.
„Ko tu darīji?” es viņai jautāju, taču viņa tikai pasmīnēja un devās uz tualeti. Kamēr māsa bija tualetē, es iegāju viņas istabā un pasmaržoju gaisu. Viņa bija pīpējusi ūdens pīpi. Samierinājos ar faktu, ka māsu nepārmācīšu, tāpēc nogāju lejā, lai izvestu Riko ārā pastaigā. Vismaz viņš man bija uzticams un labprāt ar mani pastaigājās ārā.
Kad meklēju suņa siksniņu, mātei piezvanīja krustmāte un sāka stāstīt to, ka ir saņēmusi no mums e-pasta vēstuli. Māte vairākas reizes mani un manu māsu uzslavēja, taču meloja, un teica, ka mēs neesam pašlaik mājās.
Saņēmusi Riko aiz kakla siksniņas, es viņu pieķēdēju klāt pie suņa saites un mēs izskrējām ārā. Pirms tam es mātei pamāju un viņa atmāja man pretī. Izskrienot ārā dzestrajā gaisā, es biju priecīga, ka uzvilku vēl vējjaku, jo vakarā vēl nebija siltāks par sešiem grādiem pēc celsija.
Mēs ar suni mazliet paskrējām, taču ne pārāk tālu un ne pārāk ātri, savādāk mēs vēl piekustu pat pēc piecām minūtēm, kuras pavadījām ārā. Mēs aizgājām līdz netālajam parkam, kur parasti suņiem bija atļauts pastaigāties.
Tur arī es satiku Drevu, kurš sēdēja uz soliņa un pīpēja cigareti. Mani pamanījis, viņš uzleca kājās un pieskrēja pie manis. Riko sāka riet, taču es viņu nomierināju un viņš apklusa.
Drevs neveikli stāvēja man priekšā un mīņājās no vienas kājas uz otru, tad pacēla galvu un spļāva ārā savu sakāmo. „Paldies tev, Karolīn! Pateicoties tev, es guvu drosmi pieiet klāt pie Jolīnas un atzīties, ka man vēl ir jūtas pret viņu.” Tad viņš pienāca pie manis tuvu un mani apskāva.
Es biju pārsteigta par viņa drošumu un to, ka viņš mani pēkšņi apskāva, tāpēc es stāvēju nelielu brīdi sasalusi kā lāsteka, taču mans miers tika iztraucēs, jo man priekšā pēkšņi parādījās vīzija, ka zars, kurš bija virs mums, pēc dažām sekundēm lūzīs.
Es ātri pagrūdu Drevu prom no tās vietas, kurā mēs stāvējām, taču es neparedzēju, ka zēns aizķersies aiz sola malas un iekritīs solā, paraujot mani līdzi. Es uzvēlos zēnam virsū un jutu, kā mana seja kļūst tumši sarkana. Es centos no viņa nolīst nost, taču viņa stingrais tvēriens mani nelaida prom. Tādu notikuma pavērsienu es vēl nebiju gaidījusi.
„Es nezināju, ka tu esi ar tādiem apgriezieniem, Karolīn.” Viņa balsī bija dzirdams izsmiekls, taču vārdi, kurus viņš teica, lika man sarkt kā luksoforam.
„Tas man gadījās nejauši,” es centos atbildēt ar diezgan normālu atbildi, taču man tas nesanāca, „tev nevajadzēja stāvēt tik tuvu pie sola.”
Zēns par mani pasmējās un tad iestājās neveikls klusums, ko izjauca Riko rējiens. Tikai tagad es sapratu, ka suņa siksniņa bija ap mums aptinusies un suns bija piespiests ļoti tuvu pie sola.
„Ak jel, Riko,” es iespiedzos un palecos gaisā, liekot Drevam no pārsteiguma to pašu izdarīt. Es ātri paķēru suņa siksnu, kura no mums bija nokritusi nost uz zemes un piecēlos augša, pamāju ātras atvadas Drevam un skrēju uz māju pusi, jo es jutos pārāk apkaunota, lai paliktu ar Drevu vēl ilgāk divatā. Paskrienot garām tai vietai, kur mēs pirms tam stāvējām, es uz zemes redzēju mazu koka gabaliņu, kurš laikam bija tas lielais zars, kas man rādījās vīzijā.
Kad atgriezos mājās, māte man prasīja, kāpēc esmu tik koši sarkana. Viņa minēja, ka es esmu satikusi puisi, taču to viņa domāja tā kā pa jokam, pat ja viņas izskanētājs minējums bija patiesība.
„Beidz jokot!” es viņai aizrādīju, atāķēju Riko no lielās siksnas un devos uz otrā stāva vannas istabu noskalot rokas. Durvīs stāvēja Jolīna un mani novēroja ar savu šķelmīgo skatienu. Viņas zilās acis raudzījās manī ar jautājošu izteiksmi. Es ignorēju viņas skatienu un devos taisnā virzienā uz vannas istabu.
„Es uzzināšu, ko tu no manis slēp.” Māsa to man uzkliedza un aizcirta durvis, kad es grasījos ieiet vannas istabā. Man negribējās ar māsu ķildoties, tāpēc es viņai neko nepaskaidroju. Mazgājot seju, es palūkojos uz savu atspulgu. Ja es mazliet parūpētos par savu sejas ādu un atjaunotu savu sarkano matu krāsu matu saknēs, es izskatītos tīri glīta. Saprazdama, ko es tikko nodomāju, es skaļi sāku smieties. Tas jau bija pārāk smieklīgi, pat no manas puses. Tikai tāpēc, ka es netīšam uzkritu virsū zēnam nenozīmēja, ka man viņš iepatikās.
„Tā jau nebija zēna vaina, ka tu neesi Jolīna.” Es nočukstēju sev zem sava deguna un noskaloju visas savas rūpes sev nost ar silto ūdeni. Man nācās atgūties no mazā transa, kurā es biju ielīdusi, pateicoties Drevam.
Man bija jākļūst reālai un jāapjēdz tas, ka es nebiju modele un, ka cerības, ka kāds puisis mani šajā gadā ievēros, bija niecīgas.
Es atgriezos atpakaļ savā istabā un nolēmu iet gulēt, šoreiz daudz ātrāk nekā citi. Sapņot es redzēju kā es skrienu pa mežu, visapkārt bija sniegs un mežā valdīja ziema. Pēkšņi man priekšā izleca liels vilks ar melnu spalvu. Es iekliedzos un skrēju atpakaļ. Es skrēju un skrēju, līdz brīdim, kad atdūros pret kaut ko. Es palūkojos uz augšu un redzēja zēna seju. Viņa acis bija zaļā krāsa un viņš smīkņāja. Noņēmis kapuci, es varēju viņu saskatīt pa īstam.
„Tas esi tu!” es iesaucot un pieskāros viņa sejai. Tā šķita tik īsta. „Tu esi tas puisis, kurš stāvēja pie vārtiņiem un mani novēroja!”
Viņa vaibsti nepakustējās, bet es sajutu viņa rokas sev uz gurniem. Viņš mani sev pievilka klāt un paslēpa seju manos matos. Viņš ieelpoja manu matu smaržu un klusi ierūcās. Laiks uz mirkli apstājās un es jutos apburta, taču tajā pašā laikā mierīga. Es jutos tā, it kā būtu atgriezusies mājās, no kurām es sen aizbēgu.
Es pacēlu galvu uz augšu, lai vēlreiz ielūkotos zēna tumši zaļajās acīs. Šoreiz viņš bija ļoti tuvu, pat vēl tuvāk nekā man no sākuma likās. Mūsu lūpas gandrīz saskārās un es jutu neparastu trīcēšanu ap sirds rajonu. Viņa seja atmaiga un viņš lēnām liecās man tuvāk un tuvāk, līdz es izkritu no viņa apskāvieniem un sasitos ar auksto grīdu savā istabā.
Es pielecu kājās un palūkojos apkārt, it kā tikko kāds man būtu iemaucis ar bomi pa pakausi. Taču apkārt valdīja klusums un pulkstenis bija trīs naktī. Es biju redzējusi savdabīgu murgu, vai tieši otrādi, ideālāko sapni šajā gadā. Taču, kas mani visvairāk izbrīnīja bija tas, ka viss likās pat pārāk reāls nekā tam vajadzēja būt.
Mazliet pastāvējusi istabas vidū, es paraudzījos ārā pa logu un, redzot kā visapkārt vēl valdīja melna tumsa, ielīdu atpakaļ gultā un palīdu zem segas. Es lūkojos uz savas istabas griestiem un ilgi pārdomāju visu, kas ar mani bija noticis pa šo nedēļu. Tas bija diezgan smieklīgi, cik ātri viss mainās ap mani, ja es sāku rūpēties pārāk daudz par savu mazāko māsu. Zēni nāca pie manis, lai es piedabūtu savu māsu ar viņiem runāties, taču pati kritu viņiem virsū, attaisnojoties, ka es tos izglābtu no maziem zariņiem, kuri vīzijās liekas milzīgāki nekā patiesībā ir.
Domājot par savu ikdienu, es iemigu. Mani pamodināja maigas māsas dunkas man sānos.
„Celies, miega mice. Mums ir ciemiņi.” Māsa izklausījās pārāk nokaitināta, lai jokotu. Es piecēlos sēdus savā mīkstajā gultā, kura mani negribēja laist vaļā. Māsa bija uzkrāsojusies un uzvilkusi vispiedienīgāko kleitiņu, kādu viņa varēja atrast, lai izskatītos savam vecumam atbilstoši. Mūsdienās piecpadsmit gadnieces izaug tik ātri.
„Kāpēc tu esi tik ļoti saposusies?” es māsai prasīju, berzēdama acis, lai izņemtu no tām miegu, kas bija palicis acīs.
„Krustmāte Lorēna ir atbraukusi ciemos un ir izdomājusi mūs izvest uz pilsētu. Tā kā uzrīkot nelielu meiteņu ballīti, pirms tēvs atgriežas mājās.” Māsa man skaidroja un piegāja pie istabas loga, lai to atvērtu. Svaigais gaiss ieplūda istabā un tas man lika atmosties pilnībā.
„Cik patīkami!” es iesmējos un izskrēju no istabas, lai ieskrietu vannas istabā, ātri nomazgātos dušā un iztīru zobus. Pēc tam es izskrēju no vannas istbas, ieskrēju savā istabā, paķēru drēbes, kuras man likās visvairāk atbilstošas meiteņu ballītei centrā un tās uzvilku. Tikmēr māsa pa to laiku sēdēja datorā un atskaņoja Youtube mūsu pašu radīto playlist no mūsu mīļākajām dziesmām.
Māsa sāka dziedāt līdzi vienai no viņas iecienītākai dziesmai un es sāku skaļi smieties par viņu, kamēr māsa mani pasūtīja ar saviem abiem vidējiem pirkstiem. Mūsu attiecības bija vienkārši burvīgas, taču mēs viena bez otras nespētu iztikt.
Kad krāsojos pie spoguļa, māsa pie manis pienāca pavisam tuvu un apskāva mani no mugurpuses.
„Daniels uzrakstīja, ka vēlas no manis izķirties. Cik es sapratu, viņš vakar ballīte ir nolaidis ar kādu meiteni. Es Sandijai teicu, lai viņa šo pieskata, taču redzu, ka meitene tomēr to nav izdarījusi. Nu nekas, tādi zēni kā Daniels pasaulē ir ik uz soļa.” Māsa sevi centās mierināt, taču es negribēju viņu sāpināt, pasakot, ka tik stulbi zēni kā Daniels uz pasaules nav palikuši daudz.
Es atrāvos no māsas skavām, pagriezos pret viņu un cieši meiteni apskāvu, jo zināju, cik ļoti viņa mīlēja Danielu un, ja pat viņa man acīs skatīdamās teiktu, ka nekad viņu nav mīlējusi, es zinātu, ka tie ir salti meli.
„Es zinu, ka tev bieži to nesaku, bet es priecājos, ka tu esi mana māsa.” Jolīna to man iečukstēja ausī un es piespiedu viņu vēl ciešāk pie sevis. Tā mēs nostāvējām kādas pāris minūtes, līdz māte neuznāca augšā paskatīties, kur mēs tik ilgi kavējamies.
„Labrīt, miegamice. Krustmāte Lorēna mūs jau gaida lejā.” Mamma pasmaidīja, ienāca istabā un iedeva man buču uz vaiga. Es mammu apskāvu un mēs visas kopā gājām uz pirmo stāvu, kur krustmāte Lorēna auklēja Riko.
Krustmāte Lorēna bija četrdesmit gadus jauna sieviete ar brūnām acīm un melniem matiem. Viņa bija vidēja auguma un vienādā augumā ar mani.
„Ak, meitenes, cik jauki jūs visas beidzot satikt!” Lorēna iesaucās, kad mēs nonācām lejā. Viņa metās man klāt un pievilka sev ļoti klāt. Es viņu apskāvu un ieelpoju viņas jaunās smaržas, kuras bija vaniļas.
Māte man ātri atnesa brokastis no virtuves un es tās apēdu, kamēr māsa un māte sāka apsvērt, ko vilks, kad brauks uz centru. Kad viņas bija saģērbušās un es biju paēdusi savas brokastis, mēs atvadījāmies no Riko un novēlējām viņam būt labam un neskumt, vienam pašam sēžot mājās.
Tad mēs paņēmām mūsu plecu somiņas, aizslēdzām mājas galvenās durvis un sētas vārtiņus, māte attaisīja sētas vārtus mašīnai un mēs visas salecām iekšā mašīnā, izbraucām pa vārtiem ārā, māte izkāpa no mašīnās, aiztaisīja ciet vārtiņus un tos arī aizslēdza. Kad viņa atgriezās mašīnā, mēs aizbraucām uz centru.
