Dusmas manī vārās un, ka es uzsprāgšu. Es ienīstu šo vietu un visu kas ar to saistās. Patiešām līdz šim nav noticis nekas labs un tas nudien spiež uz manu garastāvokli. Sākumā mums uzbrūk kaut kāds izsalcis vampīrs, vēlāk mēs nonākam te un uzzinām, ka esam jaunie vampīri, tad man sāk rādīties sapņi par manu nu jau veco dzīvi un uz manas gultas uzrodas melnas rozes, un šodien, šodien es uzzinu to ka man nāksies nogalināt. Nogalināt....Un, pietam, drīz...Līdz šim pārbaudījumam pietrūkst tikai nieka 2 vampīru..Un tas nozīmē, ka tiklīdz uzradīsies šie jauniņie, mums drīz vien nāksies cīnīties uz izdzīvošanu...
Dusmas manī vārās un draud izspiesties ārā, bet es nedrīkstu tām ļaut varu. Tā ir mana labā īpašība-man nepatīk un, es nemēdzu izrādīt to ko es jūtu...Man šķiet, ka tad kad es izrādu emocijas tā ir vājuma izpausme. Un es nevaru atļauties būt vāja, ievainojama...Nē..Ne tagad..No Melas biju uzzinājusi arī to, ka jau drīz varēsim tikt laukā...Nē..Drīzāk vienkārši ārā...Pastaigāt pa skolas pagalmu..Ieelpot svaigu gaisu..Kaut vai arī jau nobriedušiem vampīriem tas nav nepieciešams...Tie taču neelpo ne tā? Tie vispār nav pieskaitāmi pie dzīviem...Drīz arī es nebūšu pieskaitāma pie dzīvas...Smieklīgi...Tomēr patiesi...Lai vai kā, mūs jau pabrīdināja, ka mums nebūs iespēju bēgt..Pagalms ir piepildīts ar sargiem..Vampīriem kam jau sen nav jāizjūt kā svilst rīkle, skrienot aukstā rudens vējā...
***
Nezinu kura diena šī ir...Es zinu tikai to ka jauniņo skaits nav pietiekams vēl pietrūkst tieši 1 skolēns....Es stāvu pagalmā un elpoju auksto rudens gaisu..Es domāju, ka vadība nav apmierināta ar mazo šī mēneša jauniņo skaitu...Neliela vēja brāzma iesitas man pakrūtē...Ja nav jauniņo vadība nevar veikt savas pretīgās izdarības....Es nespēju tā mīņāties uz zemes, es izskatos kā atpalikusī, bet godīgi man vienalga...Vadība nevar veikt savu spēlīti, savu pārbaudi....Es uzsāku skrējienu...Mani iepriecina doma, kā Kaira nezin ko darīt...Es skrienu un mani vēro apsargi...Es izbaudu šo rītu, varētu būt apmēram ap 4:00 no rīta...Saule nav uzaususi, bet, cik esmu uzzinājusi , tam nav lielas nozīmes...Jā, protams, vampīriem nepatīk saules gaisma, jo tie ir nakts radības, bet tas nenozīmē ka tie sadeg saules staru ietekmē...Laikam jau tas vampīrs, kas mums uzbruka bija ļoti izsalcis...Jo kad viņš uzbruka bija diena...Es skrienu apkārt skolai atkal un atkal...Sargiem laikam tas nepatīk, jo tas jauc viņu galvas un viņiem nedrīkst mani atstāt novārtā bez uzraudzības...Viņi nedrīkst pieļaut to ka es aizbēgu, bet man kaut kā pie pakaļas ko viņi domā...Bet man ir vājā vieta-Lidena. Bez viņas es nekur neiešu...Starp citu...Kur ir Lidena?
Es apstaigāju apkārt skolai, bet šā vai tā viņu neredzu...Viņai taču vajadzēja te būt....Es neko nesaprotu, kad izgājām ārā viņa bija man līdzās..Tad es sāku skriet ap skolu un viņa nozuda...Staigāju apkārt skolai atkal un atkal līdz tas apnīk...Laikam jau no malas es izskatos dīvaini, bet pašlaik man tas ir vienalga...Pamanījusi manu staigāšanu man pienāk kāda sieviete..Laikam viņa ir sargs, jo ir tiešī tādā uniformā kā pārējie sargi...Viņas sarkanie mati noplandās vējā un viņa ieurbjas manī ar diezgan pārliecinošu skatienu...Viņai nepatīk tas ka es staigāju ap skolu, tas laikam rada lieku kņadu...
-Tev būs jāatgriežas istabiņā ja tā turpināsi.
Viņa to pasaka tik monotomi un iestudēti cik vien tas ir iespējams. Viņai ir patīkams balss tembrs bet viņa, strādājot sardzē, to ir pazaudējusi...
-Labi, bet pasakiet vai jūs neesat redzējusi manu māsīcu?
-Vai es izskatos pēc aukles?
-Nē, protams, ka nē....Viņa ir aptuveni par galvastiesu īsāka par mani, melniem matiem un pelēcīgā kleitā...
-Laikam es esmu redzējusi kādu meiteni līdzīgu šim aprakstam...Viņa aizgāja uz skolu kopā ar kādu puisi...
-Paldies, es vairs neskraidīšu..Laikam iešu iekšā...
-pavadīt?
-Nē...Es puslīdz atceros ceļu atpakaļ...
Sieviete pagriežas un aizsoļo prom...Es laikam noprotu ar kādu puisi Lidena ir aizgājusi...Etna..Kāpēc man vienmēr ir viņa jāpieskata? Sāk līt lietus un kamēr tieku līdz skolai esmu izmirkusi..Lietus lāses lēnām pil no manas kleitas un samērcē skolas grīdas...Mani krāsotie sarkanīgi rudie mati krīt man pār seju un es pati to nepamanot paslīdu atmuguriski nokrītot uz slapjās grīdas...Stulbums...Pēkšņi ar skaļu, čērkstošu skaņu iedarbojas skolas vecie skaļruņi...O, tas ir kas jauns, es nezināju ka te ir skaļruņi...Bet tas nav vienīgais jaunums...Ir ieradusies jauniņā...Tieši tik cik nepieciešams lai sāktos spēles...
Normal 0 false false false EN-US X-NONE X-NONE table.MsoNormalTable {mso-style-name:"Table Normal"; mso-tstyle-rowband-size:0; mso-tstyle-colband-size:0; mso-style-noshow:yes; mso-style-priority:99; mso-style-qformat:yes; mso-style-parent:""; mso-padding-alt:0cm 5.4pt 0cm 5.4pt; mso-para-margin-top:0cm; mso-para-margin-right:0cm; mso-para-margin-bottom:10.0pt; mso-para-margin-left:0cm; line-height:115%; mso-pagination:widow-orphan; 11.0pt; "Calibri","sans-serif"; mso-ascii-Calibri; mso-ascii-theme-font:minor-latin; mso-fareast-"Times New Roman"; mso-fareast-theme-font:minor-fareast; mso-hansi-Calibri; mso-hansi-theme-font:minor-latin;}
