Mēs iegājām istabā...Tā bija ļoti tumša, un pa visu istabu klusi skanēja klasiskā mūzika...Kāda es nezināju, jo nebiju tās piekritēja. Pustumsā istabas stūri saskatīju galdu un cilvēku/vampīru kas pie tā sēdēja. Tā bija sieviete ar īsiem blondiem matiem un ļoti šaurām lūpām. Viņa palūkojās durvju virzienā, kur mēs stāvējām, sastingušas durvju ailē. Viņas acis bija mums piekaltas, un nāsis ostīja gaisu, jā patiesi ostīja gaisu, lai arī cik tas dīvaini neliktos..Bet tas nebija tas kas mani piesaistīja..Tās bija viņas acis, drīzāk acu skatiens, viņa uz mums skatījās kā uz ēsmu, bet šis skatiens ātri nomainījās un nu viņa nedaudz garlaikoti, tomēr, laipni lūkojās mūsos.
-Sveikas. Mans vārds ir Melānija, bet varat saukt mani par Melu.
-Sveiki, mums sacīja, ka mums jāierodas pie jums un jūs mums kaut ko stāstīsiet un iedosiet ēst...
-Jā. Es jums paskaidrošu dažas informatīvas lietas par šo khm...iestādi, bet no sākuma varbūt ieēdīsiet?
-Labprāt...
-Sekojiet man.
Sieviete piecēlās no krēsla un piegāja pie otrām durvīm, kas atradās otrā istabas galā. Viņa tās atslēdz ar atslēgu, kuru iepriekš viņas rokās nebiju redzējusi. Durvis atvērās un man degunā iesitās pasakaina smarža. Pankūkas. Viņa piesēdināja mūs pie gara galda kas laikam bija domāts daudziem skolēniem un padeva mums paplātes ar šķīvjiem un pankūkām.
-Jūs dzerat sulu? Svaigi spiesta ābolu?
-Jā, labprāt.
-Protams!
Lidena šķiet bija tikpat priecīga par ēdienu kā es. Un es, es biju atvieglota par to, ka mums kā jau vampīriem nepiedāvāja cita veida ‘’sulu’’. Pankūkas garšoja debešķīgi, bet, manuprāt, tam nebūtu pat nozīmes ja tās būtu pretīgas jo es biju patiesi izsalkusi.
***
Sieviete stāvēja atspiedusies pret galda malu un lūkojās mūsos ar caururbjošu skatienu. Mēs bijām paēdušas un nu atradāmies tajā pašā tumšajā istabā.
-Un nu ir pienācis laiks nepatīkamajai sarunas daļai...
Viņas seja nešķita diezin ko iepriecinoša...Tajā bija nolasāmas skumjas.
-Te, šajā skolā jūs pārbaudīs...Pārbaudīs jūsu prasmes un lielā mērā nodarīs jums fiziskas un morālas traumas...Bet tās palīdzēs jums pilnveidoties lai arī cik savādi tas neizklausītos...
-Pag, fiziskas un morālas traumas? Ko tas nozīmē?
Lidenai acīmredzot nepatika šī saruna un, izrunājot šos vārdus, viņas seja savilkās nepatikas grimasē.
-Tātad katru mēnesi atšķirībā no jauno skolēnu skaita, notiek sacensības...Redziet, šajās sacensībās pārbauda jūsu spējas pārvarēt bailes un garīgo, kā arī fizisko sagatavotību. Tas notiks apmēram šādi...Jūs ieved telpā un jums pretī atrodas kāds jaunais skolēns. Un tad, sākas cīņa...Jūs varat izmantot visu, kas atrodas jums apkārt...Tur būs novietoti visdažādākie naži, siksnas un šķēpi. Izmantojiet tos un jūs uzvarēsiet. Skolēns, kurš uzvar, paliek skolā tas kurš zaudē tiek likvidēts...
-Atvainojiet, bet vai tad mēs neievainosim viens otru ja izmantosim šos ieročus?
-Tur jau tā lieta, ka ievainosiet! Jūs tiksiet pārbaudītas! Pietam, ja jūs pretinieku nelikvidēsiet, tad to izdarīs skolas valde...
Es neko nesaprotu...Ko nozīmē likvidēšana? Un ko pie joda pierādīs tas ja es ievainošu nevainīgu cilvēku/vampīru? Tas ir brutāli un viennozīmīgi neloģiski...Tas pārkāpj visas morālās normas...
-Atvainojiet, bet ko nozīmē likvidēt pretinieku?
Sieviete sāk smieties, šķiet viņa izbauda mūsu neizpratni...
-Likvidēt nozīmē nogalināt! Kam ir vajadzīgi nespējīgi skolēni?
Tagad, man viss pielec...Te ir trakonams, kas piepildīts pilns ar stulbiem, nejēdzīgiem un vājprātīgiem Kairas piekritējiem...Nogalināt...Tas nozīmē ka man būs jānogalina nevainīgs skolēns vai arī....Tas nogalinās mani...
