Kartiņas nebija un man krūtīs palika uztraukums, jo puķu sūtītāju es nezināju. Māsiņa mani pavadīja uz pārbaudēm, tur bija arī Roberts. Izskatījās, ka šoreiz viņš smaida daudz vairāk, nekā citas reizes. Kas lika man justies droši.
Ienākot palātā mani jau tur gaidīja mamma.
- No kā? - Mamma prasīja norādot uz puķēm.
- Nezinu, vienkārši skaistumam noliktas.
- Kā ar veselību? - Mamma gribēja zināt.
- Viss kārtībā, veseļojos, drīz uz mājām. - Noteicu un iekārtojos gultā ērtāk.
- Atnesu dziju ar adatām, kā prasiji. - Mamma nolika maisiņu uz skapīša.
- Paldies. Mamm, es ceru, ka tu zini, ka es tā vai tā braukšu prom un nedzīvošu pie jums ar tēti.
- Pēc savas traumas tu nekur nedrīkstēsi braukt, skaidrs. Pietam, kur strādāsi, nerunā muļķības, kurš vasarā mekle darbu? - Mamma stingrā balsī paziņoja.
- Lūdzu, man ir profesija, es vēlos strādāt un pelnīt savu naudu. Savu! - Uzsvēru it īpaši pēdējos vārdus.
- Labi! Tikai nesaki, ka nebrīdināju. - Mamma atvadījās un devās prom. Zinot mammu nopratu, ka viņai kaut kas ir padomā, kaut ļoti cerēju, ka tā nav. Paņēmusi dziju sāku adīt, man patika uzadīt skaistas šalles, cimdus, ziemas sezonai. Laiks ritēja nemanot. Bija jau pusdienlaiks un man pusdienas palātā ienesa Roberts, par ko biju nedaudz pārsteigta.
- Gaidījāt? -Roberts smaidot. tuvojās man.
- Ja, godīgi tad nē. - Smaidīju viņam pretī.
- Man vajag ar Jums parunāt. Šodien Jūsu māte, bija pie manis, viņa uzsvēra uz psihologu, viņa domā, ka pēc avārijas, Jums iespējams ir ar psihi arī kaut kas. - Roberts to pasakot vēroja manu reakciju, no apetītes nebija nemazākas miņas.
- N-jā! Ko viņa Jums vēl teica? - Ar ironiju noteicu.
- Tikai to, ka Jūs nekontolējat savas dusmas un ......
- Pietiks, es varu iedom'āties, ko viņa Jums sastāstīja, es Jūs lūdzu, man nevajag neko. Tikai mieru. - To teicu un sapratu, ka vairs miera man nebūs. Kamols kāpa ar vien augstāk, bet es centos to norīt.
- Neuztraucaties, es pret Jūsu gribu neko nedarīšu un neuzkatu, ka Jums ir vajadzīga speciāla palīdzība. - Roberts to pateica un saņēma maigi manu roku. Nezinu, ka tajā mirklī notika ar mani, bet es vienkārši piecēlos un apskāvu viņu. Viņa apskāvienos sajutos droša, taču ātri vien viņu atlaidu:
- Piedodiet! - Noteicu un sārtums manos vaigos parādījās, viņš tikai smaidīja un noglāstīja manu vaigu un teica:
- Patīk? - Un viņš norādīja uz puķēm!
