- Viņa pamodās! - Dzirdēju mammas balsi, bet māti vēl kārtīgi saskatīt nespēju, viss vēl bija miglains, vēl nemaz nesapratu, kur es esmu.
- Lūdzu pagaidiet ārpusē, man jāapskata paciente. - Dzirdēju vīrieša balsi. Nu jau varējuvisu saskatīt, Jūtos mazliet abdūlusi, jo saprotu, ka esmu slimnīcā, bet, kas notika, kāpēc esmu šeit? Uz šiem jautājumiem vēlos saņemt atbildes.
- Kā jūtaties? - Ārsts jautāja. Viņa seja likās pazīstama, bet nevarēju atcerēties, kur esmu viņu redzējusi.
- Nezinu, Kāpēc esmu šeit? - Beidzot uzdevu šo jautājumu.
- Jūs neatceraties? - Ārsts izskatījās mazliet pārsteigts.
- Nē! - Uztraukums krūtīs pieauga, ārsts to pamanīja.
- Neuztraucieties! Viss ir labi, Jūs vēl esat šoka stāvoklī. - Ārsts uzsmaidīja, kas nez kāpēc lika man tomēr nomierināties. Pēkšņi es atcerējos, jūru, saulrietu, skūpstus, tikai atkal es nevarēju atcerēties, tā vīrieša seju. Pirmā domā - Tas bija tikai sapnis, vai tas notika patiesībā?
- Meitiņ tu mūs visu tā pārbiedēji! - Mamma iztraucēja manas domas.
- Mūs?
- Jā, tētis pat neaizbrauca uz komandējumu, tevis dēļ.- Mamma stāstīja.
- Atvainojies viņam manā vietā. - Ar ironisku smaidu uzsmaidīju.
- Beidz. - Māmma stingrā balsī aizrādīja.
- Cik es ilgi guļu šeit?
- Divas nedēļas tu komā nogulēji, pēc tā trieciena. - Mātes acīs redzēju uztraukumu.
- Komā? - Biju pārstegta par šo paziņojumu.
- Paldies Dievam, tas motociklists vismaz tevi nepameta un visu laiku ir šeit, bet mēs viņu pie tevis nelaidām un nelaidīsim tā kā neuztraucies. - Māte uzlika savu roku uz manējās, bet es uzreiz pievilku savu roku pie sevis. Tagad es atcerējos visu, kā devos uz darba sapulci.
- Un darbs? Man jādodas uz turieni. - Sāku uztrauktes un mēģināju piecelties, bet vadi traucēja, sāku visus raustīt, lai atbrīvotos no viņiem. Dzirdēju, kā mamma sauc ārstu, bet es joprojām mēģināju tikt vaļā no vadiem.
- Elīn, lūdzu! - Dzirdēju ārsta noraizējušos balsi, viņs aplika roku apmani un noguldīja atpakaļ.
- Par darbu neuztraucies, es pateicu, ka tu tur vairs nestrādāsi. - Māte bilda, stāvēdama pie durvīm.
- Ko? Kā tu varēji, kaut ko tādu izdarīt? - Dusmas manī auga ar katru mirkli ar vien lielākas, ārsta mani turēja joprojām, lai es neizdomāju celties atkal.
- Es Jūs lūgšu pamest šo palātu. - Ārsts to pateicis mammai, man iešpricēja nomierinošās zāles, un es iemigu.
