Sapratusi kas notiek, uzreiz izrāvos no viņa apskāviena un pagriezu viņam muguru, nav jautā, ka man nepatika, bet tā tam nevajadzēja notikt.
- Piedod, nezinu, kas ar mani notika. - Arī Roberts izskatījās mazliet apmulsis.
- Vēl kaut kas vai drīkstu iet? - Pagriezos un paskatījos uz viņu.
- Nevēlies ar mani doties uz vakariņās, piektdien? - Roberts piedāvāja.
- Uz vakariņām? - Jutos mazliet pārsteigta par šo viņa piedāvājumu.
- Jā, es aizbraukšu pakaļ. - Viņš mierīgi turpināja.
- Labi! - Piegāju pie durvīm uz uzsmaidīju viņam. Izgāju no kabineta Aivars jau nāca man pretī, lai aizvestu uz mājām.
- Viss kārtībā? - Aivars prasīja.
- Jā. - Uzsmaidīju un devāmies uz mašīnu. Ceļš bija mierīgs, ar Aivaru var runāt un runāt, viņš vienmēr pateiks, kādu joku, par , kuru jāsmejas vēderu turēdam. Viņš pavadīja mani līdz mājas durvīm un uz atvadām iedeva buču uz vaiga.
Māja tik tiešām bija tukša, cik dīvaini, parasti mājās kāds bija. Toties sajūta vienreizēja. Iegāju savā istabā un ieslēdzu mūziku. Lēnām izkravāju savas mantas. Kamēr visu kārtoju nepamanīju, kā laiks aiziet. Izdomāju uztaisīt ko paēst. Atverot secināju, ka vajadzēs vakarā aiziet uz veikalu. Iezvanījās telefons.
- Hallo! - Atbildēju, zvanīja uz mājas telefonu, tāpēc zvanītāju nezinu.
- Tātad esi jau mājās?
- Kas zvana? - Balsi neatpazinu.
- Kas tu manu balsi vairs neatpazīsti. - Man palika skaidrs, tas bija Edgars.
- Ko tu gribi? - Asi atteicu.
- Kā, ko, to ko tu man solīji. - Viņš ātri paziņoja.
- Es tev neko neesmu solījusi skaidrs. - Asi atteicu.
- Tu ar mani tā nerunā, es vēl atnākšu pie tevis. - Edgars iedomīgā balsī teica.
- Atā! - Un es noliku kalausuli, bailes tikai pieauga, ka viņš varētu atnākt, ēst griba arī pazuda. Ātri aizgāju pie pēc somas un gāju pie Martas, kur mani gaidīs ar Mārīte. Viena es nepalikušu šeit. Aislēdzu durvis un atslēgu es paņēmu līdzi. Izejot uz ielas, mani jau tur gaidīja...
