local-stats-pixel

Burvestību Akadēmija. `235

 87  1

Kad esam apsēdušās uz polsterētās palodzes, es apjukusi palūkojos apkārt. Kautkas nav tā, kā vajag.

- Grēta? Kur ir Rajens? - uzmanīgi iejautājos.

- Vannasistabā. - viņa novērsusi skatienu nobubina.

- Un ko Rajens, sešos no rīta, dara vannasistabā? - paceļu vienu uzaci, lai izvilinātu Margarētas sejā smaidu, bet viņa tikai skumji nopūšas. - Guļ. - domādama, ka tas ir joks, sirsnīgi iesmejos, bet tūlīt apraujos. Grēta ar grūtībām valda asaras.

- Nē. - viņa stingri nosaka. - Pirmā stāsti Tu. - Un es negaidot stāstu. Izdzīvoju to visu atkal. Stāstu par Lorēna liego deju, Paulo uzmākšanos, Stefana drošsirdību, dusmām un skūpstiem, izstāstu to, ko uzzināju par savu ģimeni. Kad esmu tikusi pie Stefana pamešanas, mana balss jau trīc, tā atgūst savu noskaņu tikai tad kad stāstu par Edvardu, viņa pasauli, Laumiņu un noslēpumiem, kas nekad netiks atklāti. Pabeigusi stāstīt uzmetu bailīgu skatienu Grētai. Viņas seju rotā bēdīgs smaids.

- Kamēr es te cīnos un raudu par vienu, tu tiec pie trim un vēl geja. - viņa sāļi iesmejas, uzmesdama man ātru skatienu.

- Ko? - apjukusi iesaucos. - Kāda geja? - šis apjukums tomēr liek draudzenei pasmaidīt.

- Lorēns. - viņa piemīlīgas ķiķināšanas pavadīta nosaka. Kad esmu nedaudz atguvusies uzmanīgu uzlūkoju meitenes izplūdušo skropstu tušu.

- Ak jā. - Grētas dūmakainās skropstas nemanot notrīss. - Tagad es. - iekārtojos viņai pretī un saņemu viņas rokas savējajās. Tās ir miklas un pavisam aukstas. - Ballītē mēs dejojām. - viņa čukstus iesāk, uzmetot kautrīgu skatienu durvīm. - Vis bija tik ideāli. Kad viņš saņēma manu seju plaukstās es neatrāvos, bet gaidīju. Jutu, šodien tas notiks. Beidzot. Tik ilgi to biju gaidījusi. - Grētas balss ar katru brīdi kļūst arvien klusāka un smalkāka. Bet viņa, šķietami to pat neievēro. - Viņš pieliecās tik tuvu. Akdievs. Tu nevari iedomāties cik es biju laimīga. Mūsu lūpas bija tik tuvu, Dž. Bet tad, BUMS. - viņa paniski iekliedzas. Satrūkusies atsitos pret loga stiklu. No vannasistabas atskan neapmierināta bubināšana. It kā nekas nebūtu noticis, Grēta atkal atsāk čukstēt, klusā, izmisīgi lūdzošā tonī. - Viņš atrāvās no manis un sāka lūkoties apkārt. It kā nesaprastu kur atrodas. Es biju tik dusmīga, bet viņš to pat neredzēja. "Kur ir Dž?" Viņš izmisis jautāja. Kur ir Dž.. - nu Grēta atkal kliedza. - Mēs gandrīz skūpstijāmies, bet viņam pēkšņi interesē kur ir Dž. - liekas draudzene pat nemanu manu kluso klātbūtni. Apjukusi žestikulējot viņa veras tukšumā. - Mēs strīdējāmies. Tas bija visbriesmīgākais strīds. Es pat pateicu, ka ienīstu viņu. Tad es aizgāju pie bāra un dzēru. Dzērumā es ļoti labi protu paslēpt bēdas. Tad kad biju piedzērusies tik daudz, ka vēl sapratu kur atrodos es ieraudzīju viņu. - Grēta čukstēja un raudāja reizē un es nespēdama atturēties pieliecos un viņu samīļoju. Tik maigi, lai netraumētu mazo, trauslo augumu. - Rajens dejoja ar blondu, garu meiteni, ļoti īsā un pieguļošā kleitā. Stefana bijušo. Beatrisi. Dzēruma un Dusmu iespaidā es piegāju pie viņiem, tieši dziesmas vidū. Sarunāju tik daudz nepieklājīgu vārdu. Tagad man ir tik ļoti liels kauns. - mēģinu iztēloties Grētu bļaujot un lamājamies skaistajā, vieglajā balles kleitā. Tas nemaz nav iespējams, jo liekas šī smalkā būtne ir pārāk trausla un liega, lai par ko tādu pat iedomātos. - Es kliedzu tā, ka tas skanēja cauri mūzikai. Tad es skrēju prom. Prom. Prom. Prom. Ieskrēju istabā un raudāju. - meitenes balss nu ir izzudusi klusumā. Viņas smalkās, skumju pilnās raudas ieskauj miglas klāto pasauli.

- Ak, Margarēt. - arī es raudu. Apķērusi viņas plecus, mēs sēžam mūžību, līdz kāds izmisīgs klauvējiens atsauc mūs īstenībā. Grēta atraisījusies no apkampiena lēniem, šļūcošiem soļiem pieet pie durvīm un paver tās mazā spraudziņā. Atskan klusa, kautkur ļoti pazīstama balss.

- Nē, Stefan. Būs labāk ja Tu tagad iesi. - Stefans. Nē. Vēders apmet kūleni. Pasaule aizdomīgi sagriežas.

- Vis ir kārtībā, Mīļā. - līgani piegājusi pie durvīm uzrunāju draudzeni. Paraustījusi plecus viņa pagriežas un pazūd istabā. Nopūšos un paceļu skatienu. No ierastā Stefana vairs nav ne miņas. Viņš vairs neizskatās pēc smaidošā, smejošā un prieka dzirkstošā Stefana. Zēna acis ir sarkanas un aizpampušas, liekas viņš ir raudājis. Mati nekārtīgi slejas gaisā un tetovētajā ādā vairs nav mirdzuma. Ko es esmu izdarījusi?

- Stefan. - apklustu. Pēdējo reizi kad izrunāju viņa vārdu, es gulēju stingrajās, tetovētajās rokās.

- Es pamodos un Tu biji prom. - viņš lūkojas manī ar bēdīga kucēna acīm. Ja situācija nebūtu tik saspringta, es smietos. - Kāpēc? -

- Es nevaru būt ar Tevi kopā. -

- Kāpēc? -

- Man Tu tiešām patīc, bet.. - balsij notrīcot turpinu. - Bet es tā nevaru. Neesmu tam gatava. Ne ar Tevi. - Nobirdinu pāris asaru un atkāpdamās aiztaisu durvis. Stefana acu priekšā.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 5

0/2000
Tu vispār zini kas uztetovēts uz tās rokas? Būtu jauki ja tu paskaidrotu :)
 1  0 atbildēt

emotion 

 0  0 atbildēt

Kāpēc neturpini? emotion

 0  0 atbildēt
Un kur turpinājums???
 0  0 atbildēt