Vai vispār ir jēga turpināt?
Man, personīgi, sāk likties, ka šis stāsts kļūst par vienu no tiem trulajiem jauniešu romāniem.
***
Es eju pa pelēku ielu, uz manām rokās un sejas, sāpīgi krīt smagi lietus pilieni. Soļi skaļi atbalsojās uz slapjā asfalta. Man apkārt, kā miglas mākonis, plūst neizteiksmīga cilvēku burzma. Katram viņam ir savs stāsts un dzīves vērtības, bet viņi visi ir vienādi. Apstājos un ļaujos plūsmai. Vai tad viņi izvēlas savas dzīves? Vai arī viņu dzīves, tāpat kā manējo, izvēlējās liktenis? Mājsaimniece, kas sapņoja būt par modeli, mūziķis kas cerēja, ka būs kādas kafejnīcas īpašnieks, zobārsts, kurš slepus bija uzrakstījis grāmatu un gribēja nodoties literatūrai, meitene, kuras dzīves sapnis bija strādāt par arhitektu, bet spēja atrast vienīgi kasieres darbu lielveikalā. Es saplūstu ar pūli un kļūstu pelēka, tāda pati kā visi citi. Nē. Es negribu būt tāda. Bet vai man ir izvēle?
Kautkur tālumā apslāpēti nodārd pērkons. Zem sevis sajūtu maigu zīda audumu, aizvērtām acīm ar plaukstu velku pa tā līdzeno virsmu. Sapnis bija tik īsts, vēl jo projām sajūtu lietus sāļo smaržu cilvēku smieklus. Atveru acis un man atmiņā ataust šī vakara notikumi, iekšēji noderbinos. Istaba kurā guļu ir tīta melnā, vieglā tumsā, spēju redzēt tikai savas bālās rokas, kas kā sniegs, viegli mirguļo. Man mugurā vēl jo projām ir melnā kleita un augstpapēžu kurpes, esmu noguldīta kādā lielā gūltā. Alkahola daudzums manās asinīs gandrīz vairs nav jūtams. Nodārd balts zibens, izgaismojot plašo istabu, neatstādama zīmes gaisma pazūd. Uz gūltas sēž Stefans, tumsa ir iezīmējusi viņa seju, redzu tikai sejas kontūras, bet tāpat zinu, ka tas ir viņš. Pat miegā varu just viņa klātbūtni.
- Paulo Tavā dzērienā bija ielējis pašgatavotu dziru. – viņš klusi saka, mēģinādams neizjaukt klusumu. Pieceļos sēdus, kustēties varu ļoti lēni, labāk aplūkodama zēna seju, tikai tagad redzu zilganas zīmes viņa sejā, no deguna pa kaklu tek svaiga asiņu tērcīte.
- Viņš bija šeit? – neslēpdama savas domas palūkojos Stefana dziļajās acu dzīlēs.
- Jā. Tagad, kad viņš Tevi ir iekarojis, viņš negribēs neko citu, kā tikai Tevi. – zēna acis pievēršas grīdas dēļiem.
- Ko viņš Tev nodarīja? – jautāju, nepazīdama savu balsi. Pa kuru laiku tā ir kļuvusi tik iejūtīga un mierīga? Man tik labi izdodas tēlot, ka vis ir labi. Lēnām pieceļos un aizeju apsēsties blakus Stefanam.
- Tev draud briesmas bet Tu uztraucies par mani. Kur tas redzēts? – viņš sāpīgi iesmejas, pat acīs saskatu sāpju dzirkstelīti, viņš labi to apslēpj. Pieliecu galvu, pagriezdamās pret viņu.
- Vis būs labi, viņš ir viens- mēs divi. – smaidu, nedrošību nolikdama otrajā plānā. – Es spēju tikt galā ar parastu jaunieti- izvarotāju.
- Tur jau tā lieta, viņš nav parasts. – Stefans vairs necenšas smieties. – Viņš ir Kaila dēls. – es saraucu uzacis, liekot sejai izskatīties smieklīgai.
- Kails?
- Kails ir Tumsas Glabātājs. Viņš nogalināja Tavu māti.
