Tas bija laikos, kad pasaulē valdīja neskārtotība un izmisums, kad spēcīgākie savu varu izmantoja, lai sētu postu un iedzīvotos uz vājāko rēķina. Nenovīdība un neuzticība valdīja tajos laikos cilvēku starpā un briesmas uzglūnēja no katra stūra, katra pakša. Tajos laikos varu savās rokās turēja kāds kuprains milzis, kura armija aplaupīja zemniekus un amatniekus. Kad kuprainā milža vadībā visas saimniecības bija izpostītas, zemnieku un amatnieku bērni tapēc cieta badu, jo viss ko tie izaudzēja un centās saglabāt ziemai tika tiem atņemts un nogādāts uz kuprainā milža cietoksni, kurā kuprainais milzis rīkoja dažādus rituālus, dedzinot savākto laupījumu.
Kad kuprainajam milzim šķikta, ka viņam neviecas, viņš rituālus rīkoja katru dienu, tādējādi sadedzinot visu, ko bija salaupījis. Kad viņam vairāk nebija ko dedzināt viņš savu armiju sūtīja medībās, lai tie tam sagādātu medījumu, kuru viņš varētu dedzināt savā rituālā, lai piesauktu veiksmi, kuras trūkumu viņš izjuta. Viņš savai armijai piekodināja no meža kā medījumu pārnest pašu staltāko briedi, kurš šad tad uzdrošinājās iziet kuprainā milža cietokšņa priekšā. Tā kuprainā milža armija sāka gatavoties medībām, apbruņojoties ar visneiedomājākajiem ieročiem ar kuriem varētu briedi nogāzt no kājām, jo klīda stāsti, ka briedis ar savu spēku esot pazudinājis ne vienu vien mednieku, kurš iekāroja savā īpašumā brieža pamatīgos ragu vainagu, kurus viņš nesa sev virs galvas nekustīgi, ļaujot vējam tajos vēstīt par mazākajām nepatikšanām, kuras varētu to skart.
Tā kuprainā milža armija izgāja mežā, lai pārnestu kā medījumu kuprainajam milzim stalto briedi. Pirmais, kurš pamanīja mežā stalto briedi tam meta ar šķēpu, pāršķeļot brieža kaklu, pa kuru sāka velties ārā asiņu vāli, pilot meža mīkstajās sūnās. Briedis no gūtā ievainojuma satrūkās un sāka mukt no uzbrucēju bara, kuri kliegtami un vicinādami līdz paņemtos ieročus centās ielenkt briedi. Tā briedis izskrēja cauri visiem kuprainā milža varā esošajiem mežiem, sūnās atstājot asins pēdas, pēc kurām viņa vajātāji centās viņu sadzīt. Tā briedis sasniedza necaurbrienamo kundurāju dūksnāju, kura akači vienu pēc otra aprija kuprainā milža armijniekus.
Tā kuprainais milzis palika viens savā cietoksnī, kur nobiedzās no bada, jo viņam bija bail atstāt cietokšņa mūrus, bet vietās, kur brieža asinis bija uzpilējušas meža sūnām izdīga augs, kurš savā turējā nobriedināja sārtas ogas, kuras palīdzēja bada novārdzināto zemnieku un amatnieku bērniem pārciest badu. Par cik pirmā, kura uzgāja mežā šīs ogas un zināja pastāstīt pārējiem bija amatnieka meita Brūka, tad šīs ogas no tās dienas visi zināja saukt par brūklenēm.
lasi, vērtē, komentē
