Elīnas skatapunkts
Noliku bļodu ar sagrieztiem arbūza gabaliņiem siržu un zvaigznīšu formās uz lielā galda, bet pati izgāju laukā no mājas. Joprojām nesaprotu, kapēc tas galds stāv istabas vidū, jo uz tā neatrodas nekas cits, kā šmiga un džeku maki, kas ir aplaupīti.
Man patika Edža māja. Tā bija mājīga un labi dizainēta. Nav brīnums, ka viņa mamma ir dizainere. Rada brīnumus. Arī Edžus ir neslikti dizainēts. Bet viņš ir Antras medījums, takā man ar to nav nekāda sakara. Brīžiem nesaprotu, vai viņiem viss ir nopietni, vai arī tā ir tikai kaut kāda spēlīte. Neesmu redzējusi, kad viņi skūpstitos vai apkamptos tā, kā to daru es ar Dāvi. Mēs vienmēr esam tik mīļi un saudzīgi, bet viņi, ieejot ‘rimi’, sāk mētāties ar saspiestām plūmēm. Kā viņi vispār tiek pie viņām? Jābāž rokā līdz kastes apakšai, lai izvilktu beigtas plūmes.
“Baudi brīvību?” mani pārtrauca Mārtiņa balss, kas bija zema un raupja. Nedaudz biedējoša, bet esmu jau pieradusi pie frīkiem un citādiem dīvaiņiem.
“Ak, sveiks!” pasmīnēju. Apsēdos uz kāpņu malas. Tāpat darīja arī Mārtiņš.
“Klau..” puisis iesāka. “Gribēju tev atvainoties..”
“Viss ir kārtībā!” pārtraucu viņu, smaidot.
“Nē, patiešām!” Mārtiņš šķita tik nopietns. “Esmu izdarījis muļķības pret tevi, un patiešām to nožēloju.”
Pasmaidīju un lūkojos Mārtiņa zaļajās acīs, kuras tumsā zaigojās kā mazas lampiņas. Smieklīgi, taču.
“Ceru, ka tu man piedosi par visiem tiem murgiem, kurus sarunāju sapīpējies!” viņš nokāris galvu, sacīja.
“Jā, saprotu!” jauki teicu. “Pieņemu atvainošanos!”
Tagad ar Mārtiņu attiecības bija nokārtojušās, lai arī man nepatīk narkomānu puiši. Viņu balsis vienmēr ir tik zemas un acis iekritušās. Vaigu kauli izteikti, bet acu kaktiņi pilni ar sarkaniem, plīsušiem asinsvadiem.
“Manuprāt, tev kaut kas ir jāzin!” Mārtiņa sejā bija manāms uztraukums.
“Kas?” pagriezos pret viņu, nedaudz nobijusies no tā, ko puisis teiks.
“Lieta tāda, ka..” viņš ieturēja pauzi.
“Runā!” samāksloti nikni teicu.
“Es vakar redzēju, kā Paula skūpstījās ar Dāvi.” viņa balss bija nedaudz dreboša.
“Ko tu te muldi!?” pasmīnēju.
“Nemuldu!” viņš piekārtoja savus matus un sacīja.
Es ievilku dziļu elpu.
“Vakar biji kopā ar viņu?” Mārtiņš prasīja.
Noraidoši kratīju galvu un skatījos nekurienē. Centos norīt kamolu, bet tas bija iesprūdis kaklā. Nespēju noticēt, ka Dāvis atkal kaut ko veido kopā ar Paulu. Viņi tak bija beiguši visu šito sūdu. Kapēc man tā neveicas? Un es viņam uzticējos. Es devu jau simto otro iespēju, lai labotu savas kļūdas. Jūtos pievilta. Izsmelta.
“Eu, jūs divi!” caur pirmā stāva logu sauca kāda meitene. “Mēs dodamies sēdēt uz jumta, nāksiet?”
“Jā, protams!” pasmīnot teicu, kaut gan prieku notēloju.
“Nāc, skaistule, dosimies iekarot dakstiņus!” Mārtiņš iekrampējās manā elkonī un mēs devāmies mājā. Gribēšu redzēt, kā es tikšu uz jumta ar šitādiem papēžiem. Nevaru pat pastaigāt, kur nu vēl uzkāpt uz jumta.
