Edža skatapunkts
“Nē, nē!” Dāvis nopūtās. “Negribu kaut kādā narkodīleru biznesā iejaukties..”
“Beidz, tu!” uzsaucu draugam un iztukšoju kārtējo alus bundžu, pēc tam to rūpīgi samīcot. “Zini kāds piķis mums būs?”
“Bet tu zini, kādos sūdos var ievārīties?” Dāvis joprojām bija satraucies.
“Sūdi nav jāvāra, tie ir jāatstāj lauka malā!” sacīju.
“Kādā lauka malā?” viņš pasmēja un uzlēca uz palodzes, gandrīz nogāžot kaķu barību no tās.
Es tikai sēdēju pie ēdamgalda un, galvu atspiedis pret sienu, centos pierunāt draugu. Man arī vajag naudu. Visiem taču vajag naudu.
“Mēs jau vienreiz iekūlāmies nepatikšanās ar tiem maisiem!” viņš saraucis pieri, teica.
“Tad bijām jauni un stulbi!” es uzšāvu ar plaukstu pa pieri.
“Tas bija divus mēnešus atpakaļ.” viņš noliecis galvu, smīkņāja.
Arī es pasmīnēju, jo joprojām esam jauni. Un ļoti stulbi.
“Tad sarunāts!” iesaucos un Dāvis šokēts pagriezās pret mani. Viņa zilās acis izskatījās tik satrauktas un seja tik bāla. Vai tiešām viņš kādreiz ir bijis tik ļoti nobijies?
“Sarunāts.” viņš pieklusināti teica. “Tikai tā, lai meitenes neuzzin!”
“Neuzzinās, tak!” pasmīnēju un izņēmu telefonu no kabatas.
“Kad mums jāsāk un, kas jādara?” Dāvis pakasīja pakausi.
Pasmīnēju un telefona kontaktos sameklēju Arvīda numuru. Ceru, ka viņš savu piedāvājumu vēl nebūs atcēlis, jo tad būšu pamatīgi pievīlis Dāvi.
* * *
Mēs visi sēdējām krogā pie malējā galdiņa, kurš atardās pašā stūrī. Es, Arvīds un Dāvis.
“Tiešām esat pārliecināti, ka varat noņemties ar tādām lietām?” zemā balsī Arvīds vaicāja. Viņa tumšie, nedaudz ietaukojušies mati pārkrita pāri viņa pierei kā Bībera frizūra. Lai arī viņš ir jau savos trīsdesmit, izskatās kā vidusskolnieks ar kārtīgu sejas apmatojumu.
Es lēni kratīju galvu, bet Dāvis sēdēja kā sastindzis. Lūkojos uz viņu ar niknu skatienu, līdz arī viņš pamodās.
“Jā, protams!” Dāvis pēkšņi ierunājās.
“Lieliski, tad Edž, es tev aizvedīšu to maizi vēlāk!” viņš pasmīnēja.
“Gaidīšu!” sarokojoties, sacīju. Uzmetis jaku uz pleca, viņš izsoļoja no kroga. Pa logu redzot, viņš iekāpa melnā land rover džipā. Brīdi pastāvējis stāvvieta, Arvīds aizbrauca.
Dāvis trīcēja, bet es smējos.
“Viņš tak ir spocīgs!” draugs iztukšojot glāzi ar jack daniels un kolu, teica.
“Huiņa!” pasmēju un novēroju apkārt esošos. Visi tik līksmi, ar glāzēm rokās dzied kaut kādus murgus, bet joprojām ir jautri. Bet es.
