Paulas skatapunkts
Viņi visi sēdēja pie Dāvja. Protams, arī Elīna un Antra. Saņēmos un piezvanīju pie durvīm, bet tās atvēra Edžus.
“Tā, ģevuška, kas tev te meklējams?” viņš atspiedās ar plecu pret durvīm un pagrozīja galvu.
“Gribu satikt Dāvi!” uzstājīgi sacīju.
“Ej tak tu makšķerēt!” viņš nejauki teica un taisījās vērt durvis ciet, bet es viņu apturēju.
“Neesi tik nežēlīgs!” uzsmaidīju puisim.
“Neesi tik debīla!” viņš pasmēja. “Dāvim ir Elīna!”
“Un?” iesaucos.
“Tas nozīmē, ka viņa dzīvē tev nav vietas!” Edžus gandrīz nodziedot teikto kā pantiņu, sacīja.
“Kapēc tu esi tik neattīstīts?” pasmēju.
“Kapēc tu esi tik pretīga?” viņš bija kā robots, kurš izdomā ašos un sarkastiskos jociņus tik pat ātri, kā es uzkrāsojos, kad jāskrien uz skolu. Edžus ir tik ļauns pret mani. Tik nejauks. Vienmēr esmu bijusi laipna pret viņu, bet tagad viņš izturās pret mani it kā es būtu sveša.
“Lūdzu, ielaid mani..” es prasīju Edžam, kurš nejauki smīnēja. Tajā brīdī viņam aiz muguras parādījās Antras ģīmis.
“O, kas tad mums te?” Antra savā zemajā balsī iesaucās un sāka smīkņāt.
“Laikam, ka neglīta padauza!” biju novēlējusi šo Antrai.
“Tieši tā!” Edžus pārprata.
“Ha, ha!” Antra arī nodomāja, ka runāju par sevi.
“Jūs esat tādi muļķi!” dusmās teicu. Pagriezos un soļoju tajā virzienā, no kurienes biju nākusi. Neciešu šādu attieksmi. Arī es vēlos iekarot Dāvja sirdi, bet priekšā man ir nostājusies tā briesmīgā Elīna.
Manus ritmīgos soļus pārtrauca Mārtiņš, kurš neveiksmīgi pielēca man priekšā, gandrīz nogāžot mani no kātiem.
“Ko lien priekšā?” uzrūcu puisim, kurš ar vilinošu skatienu vērās manī.
“Nu, mazā..” viņš iekožot lūpā teica. “Kā būs ar naudu?”
“Man nav tagad naudas, saproti!?” klusi sacīju, iekabinoties Mārtiņa piedurknē. Viņš nopētīja manu kleitu. Parasta kleita ar violetām mežģīnēm noklāta. Pa virsu tai man bija džinsa jaka, kura, protams, nebija mana, bet gan.. vairs neatceros, kura puiša jaka tā bija. Vienu vārdu sakot, gaiši zilgana ar iztrūkstošām pogām un pāris izmērus par lielu. Nu, ja neviens neprasa, tad netaisos arī nevienam atdot.
“Esi aizmirsusi par to, ka palīdzu Elīnai atsvešināties no Dāvja?” Mārtiņš satvēra manus plecus savās plaukstās un klusi vaicāja.
“Bet man nav naudas uz doto brīdi, kad būs, iedošu!” turpināju iet uz priekšu un izvairīties no sāpīgā puiša tvēriena, kas neļāva man pakustēties.
“Tad maksā baudā!” viņš atkal mani ķircināja.
“Nav neviena cita, kas dotu, ja?” sarkastiski uzlūkoju puisi, kurš smīnēja.
“Ir..tu!” viņš skaļi iesaucās.
“Neesmu mauka!” kad to pateicu, pati iekšēji smīnēju.
Mārtiņš sāka nežēlīgi smieties, gandrīz aizrijoties.
“Tu esi lēta un prasta, mīļā!” puisis teica, ar pirkstiem izbraucot caur saviem matiem, tēlodams pēc iespējas saldāku.
“Izbeidz!” nikni uzsaucu Mārtiņam, jo gāram mums gāja vecas tantes ar gucci somiņām rokās. Viņas blenza uz mums it kā man mugurā būtu cāļa kostīms, bet Mārtiņš pliks dejotu čačača.
“Vai tad tā nav patiesība?” rokas ieliecis kabatās, viņš nāca man ar vien tuvāk, bet es atkāpos, jo baidījos no patiesības. Baidījos no realitātes, kurā neviens mani neciena. Tikai es pati domāju, ka esmu tā vienīgā, bet dziļi sirdī saprotu, ka neesmu no tām dārgajām meitenēm, kuru sirdi iekarot būtu kaut kas patiešām īpašs. Esmu parasta meitene. Ne gluži parasta. Nolietota.
“Aizdomājies, ja?” Mārtiņš bija palicis nopietnāks, redzot manu seju noskumstam. Jā, aizdomājos. Un patiešām es neesmu tā vērta. Paslēpu seju džinsa jakas piedurknēs un centos nešņukstēt. Cerēju uz atbalstu no Mārtiņa. Viņam vajadzēja man pienākt klāt, apskaut un teikt, ka viss taču būs kārtībā. Tā vietā viņš skaļi nosmīnēja, tad ieklepojās un aizgāja uz pavisam citu pusi. Stāvēju tumšas ielas vidū, ar vienu pusizdegušu lampu apspīdēta.
Asaras lija pāri maniem nopūderētajiem vaigiem, bet šoreiz man bija vienalga. Es gribu mainīties. Es negribu būt tā pati, kas biju..bet kurš gan mani cienīs. Kurš mīlēs mani ar tādu piedrāztu pagātni?
